...šo iegrāmato....-un nezūdies...- nekad!

Katram savs ceļš ejams. Andai savs,Līgai savs,Jānim savs.

...esi valdībai ļoti mīļa!...viņiem tādas patīk
Esmu pat aizmirsusi, kā tāda vispār eksistē...

Nu lūk,un mūžsenais jautājums-ko nozīmē mīlēt...būt līdzās priekos un bēdās,turēt rūpi vienam par otru,pieņemt un saprast vienam otru,atbalstīt,uzklausīt un ļaut saglabāt otra vienreizīgumu un pašrealizēšanos radošā darbā

...jo mazāk prasu, jo vairāk saņemu...-salīdzinoši. Patiesībā vairums nemainīgs.

...tāda ir viņu Mīlestība...

Diez vai,Anda. Aizvainotājs un pāridarītājs visdrīzāk ir cilvēks,kuram pietrūkst mīlestības. Jo tikai bez tās cilvēka sirds nocietinās un viņš atriebjas. Tas pat nav konkrēts cilvēks,kam. Tā ir paša nevarība dzīves priekšā. Varbūt arī mūsu valdībai vienkārši trūkst mūsu mīlestības. Mēs protam demonstrēt naidu un izsmieklu,bet neprotam mīlēt.

Aizvainotājs un sāpju darītājs tas mīlētājs?

Līga, es cienu Tavu viedokli. Viss ir pareizi, ko saki, ir jābūt smalkjūtībai un pacietībai un mīlestībai pret cilvēkiem.   Nestrīdēšos. Jauku Tev vakaru un visiem pārējiem šī bloga dalībniekiem. Jūs esiet forši un es jūs mīlu!  

....šis bezcelleris saista arī manu interesi......

Paldies, Solvita!
..Un tagad ejam skatīties ''Smalko stilu'' ar Hiacinti un &...

Nu nē, Lauma. Pacietība un smalkjūtība saskarsmē ir labākais, kas var būt, lai nezaudētu pēdējās pašcieņas paliekas. Un mīlestība pret cilvēkiem. Arī pāridarītājiem. Jo tikai mīlestība stāv pāri visam, tikai mīlestībā cilvēks harmonizējas. Par to izrunāšanos- monologs nevienam nav vajadzīgs. Bet, lai varētu būt dialogs , ir vajadzīgi divi- sarunai. Pie mums runā valdība- tautai jāklausās, tai neviens neko neprasa, kā tikai izpilda regulas.

Laumiņa...tavi vārdi...kā nagliņai uz galvas..... trāpīgi....trāpīti.....

Līga, Tev neviens nedarīja pāri nekad?? Ir dzīve situācijas, kad tīšuprāt, kā tagad saka-brauc augumā..Un ko darīt ša'jā gadījumā? Smaidīt un ļaut lai krauj virsū?  Ar smaidu? Atvainoties?  Kāpēc?Tieši jābūt lielai drosmei un lielam spēkam, lai pasargāt savu pašcieņu. Izrunaties vajag, protams.Un tad arī šajā gadījumā es varu teikt-esmu lepna, ka tiku pāri  visam un nestavēju klusu. Vai tad ne?

...kas nu kuram tuvāk...to tad pamana....vevar būt...ka ir tik traki.....pēdējais vārds tomēr ir mīlēta.....

Vēl jau ir arī vārds pazemot- tātad padarīt kādu darītāja prātā zemāku par citu, nepamatoti izcelt savu vērtību un prasmes

Pazemoties. Kas tas ir...sarunāties? izprast? atzīt kļūdas? atvainoties?Man nešķiet, ka tā ir pazemošanās. Drīzāk liels spēks un drosme.Arī cilvēcīgums galu galā.

Aizdomājos par vārdu - Lepnums un par vārdu Lepnība. Piemēram es teiktu -lepojos ar to , ka mani mil, es lepojos, ka ..utt..utt. Bet gadījumā par to, ka tiku pāri kaut kam, vai ka nepazemojos, teiksim..-es saku, ka esmu lepna.

Lepns cilvēks varētu būt arī bez tā, ka kads ir aizvainojis, tur  iespējami dažādi varianti... arī - spēcīgs... Tikai-  nezināja pats par tādu štelli. Drošs- logiski, ka tad, kad kāda situācija ir atrisināta, aiz muguras jau, zinama- tad baiļu vai nu nav , vai ir krietni mazak.. Mīļa sieviete var būt arī tad, kad mīl pati, un  it sevišķi- ja jūtas ir abpusējas..

Tādēļ, ka mēs esam saistīti, visi viens ar otru. Un, kamēr mēs neiemācīsimies saprasties un sarunāties, diezin vai iemantosim to , pēc kā tiecamies- laimi un harmoniju.