....kās mums liek būt tur...kur nevēlamies būt....neviens....tad kādēļ lai mūs tur būtu.....

Tik labus tas mūs dara, ka novēršamies viens no otra, lai nebūtu jāredz patiesība.

....vis kas mūs nenogalina.....dara mūs stiprākus.....un labākus.....

...cilvēks cilvēvai tad pieder....var kādu iegūt.....kādam atdoties....bet vai tas nozīmē....būt kāda īpašums.....

Es varētu būt lepna un spēcīga arī no tā, ja apzinātos, ka mani mīl un pieņem manis pašas dēļ. Un tā galvas augstā pacelšana man nemaz nepatīk. Protams, nav cita varianta, jo, cik dīvaini, cilvēki tad tā kā ciena vairāk. Bet patiesībā tas ir TIK skumji- ciena par to, ka pazemoja?  

...var jau mīlēties dienā...un vispār...kādēļ draudzēties ar to,kas tev pieder...

Apsveicu!

Pazīstamas sajūtas..
Gribu mazliet oponēt Līgai..Nu vai tad nav bijušas situācijas, ja kāds aizvaino, sāpināja? Nu vai tad tādā gadījumā nebiji speciga, lai tiktu tām pāri ar augsti paceltu galvu??? Lepnums ne venmēr ir slikta rastura īpašība, manuprāt.

.....kā reiz teica viens gudrs cilvēks...ar draudzību naktī nav jānodarbojas.....

....gultā un baudītu...

Vai nav ļoti bēdīgi, ka lepns, spēcīgs un drošs cilvēks kļūst nevis no mīlestības, bet no aizvainojuma un sāpēm? kas ar mums, cilvēkiem, ir?

...ja būtu taisnība....kur tad tu būtu....jo nebūtu tu šeit.....

...esmu šeit...tāpēc,ka tas viss nav taisnība.