Pirms kāda laika kāds kādreiz aktīvs tautfrontietis teica - biedrs Upīts nav tāda vērtība, kura dēļ muzejs jāuztur, viņš kā Lācis tieši neparakstīja papīrus, pēc kuriem nogalināja cilvēkus, bet bija biedrs.

Jā, Upīts darbojās kompartijā, pat atbalstīja to.Kas zin, kā būtu noticis, ja kompartiju te nelikvidētu. Aktīvais tautfrontietis jau arī pirms tam bija kompartijā. Es ne. Izvairījos no tās. Tāpat kā no vāka līdz vākam neesmu lasījusi "Zaļo zemi",  kaut jaunībā esmu vadājusi ekskursantus (arī rakstniekus) pa Zaļās zemes vietām un beigusi Filfak.

Lācis un Upīts bija rakstnieki. Lai kā, bet kāds varbūt viņu darbus lasa arī šodien.

Kopš bērnības atceros runāto, ka pēc apglabāšanas, Lācis esot izrakts no kapa un pakārts aiz kājas. Pat neesmu mēģinājusi noskaidrot, vai tā bija vai nebija. Tikai, vai šodien tie iedzīvotāji, kas te palikuši, nav pakārti aiz kājām? Tie, kas izmantojuši kājas kam citam, vienkārši aizbraukuši, jo, gribam to atzīt vai ne, bet valsts tos izdzinusi. Viņi nevar pārtikt no plika patriotisma, nacionālisma, teritorijas mīlestības.Viņi grib strādāt. Un saņemt nopelnīto. Nevis iztikt ar plikiem solījumiem.

Upīts un Lācis bija, ir rakstnieki. Bez viņiem tā laika politika kaut kā nevarēja iztikt. Tagad gan politikā lien un darbojas kaut kādi nekas. Un nevis politika nevar iztikt bez patiesi gudriem prātiem, bet muļķa politika vada tos atlikušos gudros prātus.

Tam, ka mēs no kaut kādas mākoņa maliņas ( no paradīzes mākoņa maliņas, jo ellē jau esam pabijuši, elle tak ir te un tagad) varēsim noskatīties, kā klājas tautas nākamajām paaudzēm, nav nekādas jēgas un nozīmes. Nozīme varbūt ir tikai tam, ko paši esam sagādājuši jaunajiem tagad un šodien.