Lai tās Gaismas un Tumsas mātes paliek folklorai. Vai tad nav zināms, ka Latvijā ir ļoti daudz māšu? Tik tas bērniņš joprojām raud krustcelēs, jo tās pareizās, vienīgās, īstās mātes brunči viņam pazuduši, nav kur ieķerties, lai sekotu tiem. Tikai daudzums laikam grib, lai mazais bērniņs arī jau liels būdams sekotu tiem vieniem vienīgajiem savas mātes brunčiem. Aizmirstot vai izliekoties aizmirstot, ka tā tiek laupīta cilvēka izvēles brīvība. Līdz ko kaut kur kāds saka, ka nav apmierināts ar savas vienīgās mātes darbībām, tā seko pārmetumi - kāda necieņa, kā tā var, pat - psiholoģiskais mazohisms... Bet kur tā māte cilvēku aizvedusi, pati visu laiku atkārtojot - tu tāds un šitāds. Mazos gados jau tas ir skaisti, cilvēkam jāizaug. Ir gan mātes, kas to dara visu mūžu.Bērnam jāizdara tas, ko viņa pati nav spējusi. Varbūt pat nav gribējusi. Kad mēs un mūsu bērni atlaidīs tos mātes brunčus? Un būs nesaprašas, kas nopūtīsies - viņš pie manis neturas. Katram ir sava dzīve. Diemžēl, diemžēl tos asinsradiniekus neizvēlas. Kādi nu viņi ir, tādi ir. Un ir mātes, kuras, pat brunčus nepazaudēdamas, nesaprot, ka nabassaite ar bērnu pārgriezta dzemdību laikā. Tai mūsu Zemes mātei tak arī būtu jāsaprot, ka nabas saite nevar vilkties tūkstošiem kilometru garumā. Ja tā joprojām nav pārgriezta, tā vienkārši var pārtrūkt. Skaļa saukšana, lai aizbēgušais atgriežas, nelīdzēs. Jādara kas lai rastos vēlme ieritināties garajos brunčos. Es pati? Ja mana māte būtu karaliene, un tikai tāpēc man būtu iespēja saņemt lieliskas kosmētikas procedūras, izsmalcinātas vizītes ar tām piemērotu apģērbu, cienītu to karalieni. Kaut ko taču karaliene ir sasniegusi. Bet ja visu laiku tik saka - dari tā, dari šitā, tad iztieku bez. Kosmētiku un apģērbu varu nopirkt pati. Esot vajadzīgs labvēligs mātes kults. Tas palīdzēšot demogrāfiskajai situācijai. Abortus aizliegsim, sievietes dzemdēs vismaz 10 bērnus katra un visi dzīvos laimīgi badā. Badā, bet laimīgi. Tā tas labvēlīgais mātes kults būs iestāstījis.