Ja pirms gadiem 10 -20 kāds teiktu - tev būs jādzīvo ar cilvēku, kas tevi ienīst un ņirgājas par tevi, teicēju nosistu. Kas mainītos? Mani ieliktu cietumā? Nu un? Dzīve ir dzīve. Šajā valstī cietumā nav pat lieli noziedznieki, sēž tik par maizes kukuļa nozagšanu un vēl šo to. Tikai pasmejas par nasing spešel, iz(pa)darītajam jau nev nekādas nozīmes. Šī tauta ir pacietīga. Uz nenormālībām reaģē ar smiekliem, attieksmi par notiekošo izsaka ar kājām, tic solījumiem. Tagad taču arī tic, ka pēc 10 gadiem būs labāk. Bet vai kāds ir kur paskatījies, kas tika solīts pirms 10 gadiem? Kaut nevienu neesmu nositusi, neko tādu, kas šodien piepildījies, neviens nav teicis, cietumā esmu. Psiholoģiskā cietumā. Pati savā. Jau dažus gadus esmu cietumā. Vai tie mūžīgie smējēji arī ir cietumā? Kas viņus no tā atbrīvos? Vai nav, kā ar to bedri - Lēksim bedrē, lēksim bedrē, redzēs, kas mūs ārā vilks. Ārā neviens nevilks, tikai pagrūdīs dziļāk. Pašam krējumu sakult sviestā, slinkums. Latvietim patīk vairākas reizes uzkāpt uz grābekļa, bet krējumam, no kā rodas sviests, ar dažām reizēm vien nepietiek. Paša izvēle, kur būt, kam ticēt.