Ejot gadiem saprotu, ka centieni sasniegt idealizētus un iespējams mums nepiemērotus mērķus, reizēm noved pie prāta noguruma, kas izraisa vēlmi pēc atšķirīgām un reizēm riskantām metodēm, kā aizmirsties un kaut uz mirkli būt citā - idealizētā pasaulē.

Par šo tematu man reiz bija saruna ar sievieti, kura ir profesionāle, cilvēka psiholoģijas jautājumos. Viņa teica, ka cilvēki aizmirst par to, cik svarīgi ir ikdienas steigā apstāties un darīt ko tādu, kas mums patīk vai nedarīt neko. Tas dod iespēju prātam atpūsties.

Man parasti ir grūti nosēdēt mierīgi un nedarīt neko! Prāts vienmēr brīnās par lietām apkārt un ģenerē kaudzi nevajadzīgu jautājumu.
Apskaužu tos, kam tas notiek dabīgi un nepiespiesti - vienkārši sēdēt un baudīt mirkli.

Hmmmm un kā gan varētu sevi piemānīt, lai atpūstos?