Šodien apmeklēju 3-šo japāņu valodas stundu un esmu neizpratnē, kas ar mani vispār notiek. Vai es būtu galīgi stulbs, nodzēries vai kāds? It kā nekad neesmu varējis dzert ilgāk pa 3 dienām no vietas, lomkas ar nekad nav bijušas, narkotikas nelietoju un vēlēšanās ar nav bijusi pamēģināt. Esmu gan nopīpējis visus tīņa gadus un vēl dažus pa virsu (..teen, nevis no 11) Jā-un pīpēju es sirsnīgi - pēdējā gadā stabili 2 paciņas sarkano Chesterfield - bet drīz jau klāt 2 gadu nepīpēšanas jubileja. Tāpēc nesaprotu-kā es varu nerubīt japāniski, ja jau autokadu varēju iemācīties respektējamā līmenī (kaut gan-to var mācīties vienmēr). Vispār - šķita, ka alus dzeršanu atmetot un sākot tā paša laika aizpildīšanu ar "bik pamācīties", būs daudz vairāk brīvā laika - kļūdījos, nebija kam uzprasīt vai tā tiešām būs. :S
Rezultātā es tāds maziņš
stāvu pie gigantiska hieroglifu staba,
skatos uz augšu un redzu tikai to,
kā staba gals pazūd debesīs kā adatas galiņš. :D
Tā jau varētu pie tā staba atliet un doties prom, bet nē, es to varu - tagad saslēgšu vadiņus un ierakstīšu MP3 formātā visu, ko māku pateikt "ķiņ ķuņ ķaņ" valodā un noglabāšu.. iesākumā uz gadu. Tad redzēs, vai smiekli nāks vai nenāks.