Skūpsti ir kā jautājumi un atbildes reizē.

Skūpsti nav tikai priekšspēles sastāvdaļa. Tie var nozīmēt visu, var sabojāt visu, likt iemīlēties vai sākt pat neciest. Tie var pacelt spārnos un var arī sabojāt visu vakaru. Reizēm skūpsti ir jāzog. Agri no rīta, kad tev liekas, ka tas otrs guļ, nozodz skūpstu. Kaut tikai vienu mazu lūpu pieskārienu. Lai atveldzētos.

Kad pamosties no rīta, vēl neatver acis, bet jau gribas piespiest lūpas pie otra pleca, pasmaidīt un iekārtoties tuvāk blakus. Ļaut viņam sameklēt tavas lūpas un miegaini elpot kopā. Skūpsti var pat aizstāt sarunas. Pagriez galvu, paskaties viņam acīs, pasmaidi un saskūpsties. Ko tad citu teikt? Var arī ilgi un kaislīgi diskutēt. Kāda starpība par ko?

Sēžu, aizsapņojos un pēkšņi elpu gandrīz aizsit doma par to skaisti kārdinošo, īso acumirkli pirms skūpsta. Kad sejas satuvinās, bet vēl pēdējoreiz paskaties otram acīs, pirms piever tās. Mirklis, kurā viss ir pilnīgi skaidrs un saprotams. Kurā vairs nav nekādu jautājumu.

Skūpstos var pazust vai atrasties. Vispirms pieskaroties tik maigi, tik trausli, ka pirksti knapi skar ādu... Kad sajūti otra elpu uz sejas, apstājies, pacel acis, saņem viņa seju rokās, apmaldies viņa skatiena baudā un ļaujies.