Kas tik kuram nepietrūkst - vienam bērnības, citam brīvdienu, vēl kādam mīlestības. Kā jau ierasts, svētie tēvi vislabāk zina, kas pietrūkst pilnīgi visiem L-jas cilvēkiem. Ha. Viņš nezin, ka kredītus neesmu ņēmusi, bet zina, ka mēra sajūtas man pietrūkst. Uz vispārinājumiem esam čakli. Ja trūkst, tad vajag sasiet. Ko? Tas jau ir, kā lāpīts. Un lāpīts man nekad nav paticis. Ja kaut viens caurums mantai, tad tā ir nekam nederīga. Man pašai jau padsmit gadus visvairāk pierūkst cilvēku. Arī tādu - pienāks gudrais, kas teiks - pati vainīga, ka visi no tevis novērsušies. Gudrais, kurš zina visu, jau nezina, vai visi ir visi. Esmu dzirdējusi ne to vien, arī kaut ko tādu no vienas, kas skaitās radiniece - pati novedi vīru līdz avārijai. Ha. Novedu gan, iepriekš sarunāju, lai vainīgais piedzeras, nositas pats, nosit vīru, ievaino bērnus, mani atstāj arī bez darba. Viens kaut kāds paraolimpietis nesen esot teicis - nevajag vainot sabiedrību, pašam vajag prasīt. Neesmu nekāda čempione, bet to invalīdu olimpiādi vajag tiem dažiem paraolimpiešiem vai sabiedrībai? Nu un tad, ka būs tādi, kas tikai pateiks - tu jau to esi rakstījusi, tev jāiet pie psihologa. Pie psihologa varbūt šodien jāiet tiem, kas tā un ne tikai tā vien saka, no darīšanas atlicinot vien laiku gulēšani. Vai tukšajiem teorētiķiem, kuri praksē pieļāvuši, ka citi (it kā citi, ne jau viņi) noveduši citus tur, kur esam. Pienāks viens un teiks - vai tad tev slikti, neuztraucies, ko citi saka. Jā, tas perdelisms - nedari neko, viss notiek, kā tam jānotiek, elpo dziļi. Elpo un dzīvo. Dzīvo. Un skaļi kliedz - visi citi vainīgi, tikai ne es pats. Man pašai pietrūst arī tādu. Būtu, par ko pastrīdēties.