Ilūzijas ir brīnumputns , pareizāk - brīnumputna ilūzija... , kas nolaižas skumstošas dvēseles dārzā . Tas uzbur kāda Vientulības tuksnesī ziedošu oāzi , kurā tek Ticības upe   Cerību krastos ..., vēl tur zied krāšņas Sapņu puķes ..., visreibinošāk starp visām -Mīlestības puķe smaržo . Un mēs ļaujamies šim Mīlestības skurbumam , noreibstot , skaidrā esot - par vēlamo realitāti kļūdaini pieņemot esošo ilūziju .
            Tikai viedo Laika Veci nevar apmānīt - viņš atnāk un pa vienai vien ,nepielūdzami , izplūkā Ilūziju putna mirdzošās spalvas , līdz pāri paliek -  tukšs NEKAS .

... vēl laukā izietu kā senāk ,
aizejošās -
vasaras ķert sauli ,
tik dvēselē jau -
rudeņo ,
zudušo kad skatās manī
ilūziju -
acis klusās ,
ver durvis klusāk ciet ...
         /anuG/

Ver durvis klusāk ciet, lai nesatrūkstas miers,
Kas gurdos plakstos dus jau stundām ilgi.
Kā sirdi nomāc sāpju smagums liels,
Tā domas slāpē nebūtības migla.

Pār galvu tumsas kapa smiltis brūk…
Kaut būtu ceļi vēl kā senāk vaļā-
Es laukā izietu pret sauli lūgt,
Lai mirkli ļauj vēl pabūt zemē zaļā.

Ver durvis klusāk ciet un nejautā vairs man,
Aiz kura zemes raga grima sapņu barka.
Daudz dzirdēts jau, kā trūkstot stīgas skan, -
Bet dzīves vekselim cik jāliek zīmogmarka?
                            /Austra Skujiņa/