Benzilmetilekgonīna hidrohlorīds jeb kokaīns ir augu alkaloīds, kuru iegūst no Erythroxylon coca un kuru gadsimtiem ilgi izmanto kā stimulantu Dienvidamerikas indiāņi. Tas lieliski darbojas kā lokāls anestētiķis un kādreiz to lietoja, piemēram, pret zobu sāpēm, taču tam piemīt arī spēcīga ietekme uz centrālo nervu sistēmu. Kokaīns ir viena no populārākajām narkotikām tā saucamo bagātnieku un slavenību vidū, tādēļ ne visi var atļauties lietot koku (it īpaši tīru). Nereti to lieto kopā ar heroīnu – “ātruma bumba, speedball”. Tīrs kokaīns tirgū maksā samērā dārgi un tādu dabūt nav viegli, it īpaši pie mums.
Katram cilvēkam kokaīna letālā deva ir ļoti dažāda - vienam nāvi izraisīs pusgrams iešņaukta kokaīna, kamēr cits varēs lietot pat 10 gramus bez nopietniem blakusefektiem. Kokaīna lietošanas veidi ir atkarīgi no narkomāna fantāzijas - var šņaukt, var uzsmērēt uz smaganām un mutes gļotādas, var durt vēnā, var inhalēt, bāzt dibenā un, piedodiet, vagīnā. Dažu minūšu laikā rodas spēcīgs uzbudinājums, kas var ilgt līdz stundai. Uzbudinājumu nomaina kavējums, kura laikā var iestāties koma, nokristies asinsspiediens un apstāties elpošana. Ilgstoši šņaucot kokaīnu, rodas defekts deguna starpsienā un galu galā tur izveidojas caurums. Caurumi var izveidoties arī aukslējās un citur.

Kreks ir kokaīna pārstrādes kristalizēta forma, kuru var smēķēt. Kreku veido kokaīna sāļu sajaukums ar nātrija bikarbonātu (cepamo sodu) vai kādu citu bāzi. Kreku smēķējot, rodas īsa, bet ļoti spēcīga eiforija. Tas parādījās 1970. gados un tika popularizēts kā viela, kas satur līdz 90% tīra kokaīna. Jau 1985. gadā ASV vien bija 4,2 miljoni kreka lietotāju. Epidēmija sākās 80. gados, maksimumu sasniedza 90. gados un ar pārliecību iesoļoja 21. gadsimtā. Šobrīd kreks ir viena no spēcīgākajām atkarību izraisošajām vielām. Bieži vien to sauc par "nabago narkotikām", jo kreku ir salīdzinoši viegli pagatavot. Lielākais vairums kreka lietotāju ir momentā pazaudējuši visu, ko dzīves laikā ir iekrājuši. Kreka radītā eiforija ir ļoti īsa un ļoti spēcīga, kas liek lietotājam to gribēt vēl un vēl, kamēr daudzums sasniedz letālo devu. Daudzi kreka lietotāji atzīst, ka "pirmā reize bija liktenīga - pamēģināji un tu esi ierauts tajā uz neatgriešanos."

Jeb ENERGY-1, ENERGY1, NRG-1, NRG1, RAVE. Nafirons tirgū parādījās salīdzinoši nesen tādēļ nav daudz datu par tā ilgstošu ietekmi. Domājams, ka tas radies Ķīnā un kaut kā atradis ceļu uz Lielbritānijas ielām, kur pēdējos gadus kļuvis populārs jauniešu vidū, kas agrāk lietojuši mefedronu. Zinātāji stāsta, ka tas ir pat spēcīgāks par kreku un izraisa lielāku atkarību nekā heroīns. Nafironam ir raksturīgi izraisīt smadzeņu bojājumus, halucinācijas, paranoju, pašnāvnieciskas domas un arī nāvi. Ir indivīdi, kas nafironu kombinē ar kokaīnu, metamfetamīnu un ecstasy - to sauc par Supernovas Sprādzienu, kas raksturojas ar "ārpus šīs pasaules sajūtām". Bīstama ir nafirona kombinācija ar alkoholu, kas mierīgi var novest cilvēku komā, radīt krampjus un izraisīt nāvi. Kādu brīdi tas UK bija pat legāls, jo gluži kā Bath Salts ASV tas UK ienāca zem zīmes "Plant Food" jeb Augu Barība. Šobrīd tas ir iekļauts aizliegto vielu sarakstā.
Ziņas par to, ka opiātus kultivēja no magoņu augiem, nāk jau vismaz no 5000 gadus senas pagātnes. Gadu tūkstošus viss ritēja samērā nekatīgi. 1898. gadā jaunatklāto heroīnu sāka pārdot kā pretklepus līdzekli, jo domāja, ka tas aizstās morfiju, kurš izrādījās atkarību izraisošs. Drīz vien izrādījās, ka heroīns ir vēl "smagāka" viela un 1910. gadā to izņēma no aptieku plauktiem. 1924. gadā ASV nolēma, ka no heroīna vispār nav nekāds labums un pārtrauca jebkādu tā oficiālu ražošanu. Taču pirmā heroīna epidēmija aizsākās 1930. gados līdzās ne pārāk stabilajam ekonomiskajam stāvoklim pasaulē. Mūsdienās ir zināms, ka heroīnu lieto vai ir lietojuši vismaz 50 miljoni cilvēku vecumā no 15 - 64 gadiem no visas pasaules, taču neviens nebija gatavs jaunam tā paveidam - Cheese jeb melnās darvas (Black-tar) heroīnam. Sākotnēji to sintezēja Meksikā, no kurienes tas viegli ieceļoja ASV. Šī heroīna forma satur mazāk opiātu, taču to sajauc ar kādu sāpju noņēmēju vai miega līdzekli, piemēram, Tylenol PM - tas viss padara Cheese samērā lētu. Tomēr cilvēks no tā kļūst vēl ātrāk atkarīgs kā no parastā heroīna (kura viena deva arī principā ir pietiekama). Cheese efekts tomēr pāriet ātrāk un pēc tā seko spēcīgākas lomkas, kuru ietekmē nākas meklēt jaunu devu. Ir aprakstīti pat 9 gadus jauni puikas, kurus nākas ārstēt, jo tieši ar šo viņi sāka.

Ir zināms, ka Ķīnieši savā medicīnā jau tūkstošiem gadu bija izmantojuši Ephedra sinica augu, kura sastāvā ir efedrīns. Efedrīns ir stipri līdzīgs savas struktūras ziņā tā pussintētiskajiem derivātiem amfetamīnam un metamfetamīnam. Efedrīnu lieto arī mūsdienās medicīniskos nolūkos. ASV tas parādījās 1937. gadā, lai it kā tiktu izmantots deguna iekaisumu un miega traucējumu ārstēšanai. Pirmās ziņas par šo vielu atkarību izraisošajām īpašībām parādījās 2. Pasaules Kara laikā. Toreiz Sabiedroto karavīri savās ēdienu paciņās varēja atrast arī “The work pill”. Amfetamīni ir labi zināmi stimulanti, un karavīriem šādas kapsuliņas deva, lai viņi spētu cīnīties ar nogurumu un miegu. Kopš tā laika, metamfetamīns ir pārvērties par vienu no populārākajām un arī atkarību izraisošakājām vielām, ko var iegādāties uz ielas. Kristāliskā metamfetamīna pagatavošanai vajag visādas diezgan nāvējošas vielas - lauksaimniecības mēslojumu, ēteri, akumulātora skābi, pretsaaukstēšanās sīrupus un daudzas citas mājsaimniecībā atrodamas vielas. Nereti šādas laboratorijas ierīkošana ir beigusies ar pamatīgu

Metamfetamīna ķīmiskais nosaukums ir n-metil-1-fenil-propān-2-amīns. Kristāliskā veidā tas atgādina stiklu vai ledu, tādēļ ielās ir pazīstams ar attiecīgajiem nosaukumiem. Cilvēki to savā organismā cenšas iedabūt kā nu kuram fantāzija ļauj. Metamfetamīns ir viena no vielām, kuru lieto ne tikai narkomāni. Daudzas sievietes to lieto, jo tas lieliski palīdz zaudēt svaru. Tomēr šis efekts ir īslaicīgs, jo ķermenim rodas tolerance pret Ledu un svara zaudēšana apstājas aptuveni pēc sešām nedēļām (Efedrīns gan tiek šur tur piedāvāts kā svara nomešanas zāles. Ja kāds atceras filmu Requiem for a Dream, tad zin, ka tur vecā vecene arī bija galu galā "uzkāpusi" uz svara nomešanas tabletēm). Studenti lieto metamfetamīnu ne tikai eiforijas, kas var ilgt 12 stundas, bet arī metmfetamīna spējas uzlabot koncentrēšanos un samazināt nogurumu dēļ. Daudzi gan tā arī neturpina studēt, bet paliek saistīti ar metamfetamīnu (zināms piemērs no dzīves ir arī man). Laika gaitā metamfetamīna ierastā deva vairs nespēj cilvēku apmierināt un iestājas spēcīga depresija, kas var vainagoties ar pašnāvību, smagām sirdskaitēm, amfetamīna psihozi un vardarbīgu uzvedību. Ir zināms, ka tas rada lielāku risku saslimt ar Parkinsonismu. Ja sākumā Ledus pat uzlaboja atmiņu, tad vēlāk atmiņa jau pavājinās, kļust daudz grūtāk koncentrēties pat uz vienkāršām lietām. Katram piektajam pēc straujas metamfetamīna lietošanas pārtraukšanas parādās šizofrēnijai līdzīgi simptomi, kurus nākas ārstēt.

Šoreiz nācās apstāstīt vairāk tādas ierastās narkotikas, ar kurām ļoti bieži var saskarties tusiņos un uz ielas. Visbiežāk jau šķiet, ka no vienas reizes nekas nebūs, bet... tu to nevari zināt. iespējams, ka tev tiešām pēc vienas reizes atkarība neradīsies un tu pat aizmirīsis par to pašu amfetamīnu. Tomēr der atcerēties, ka risks tikt saistītam ir liels. Šo nevar salīdzināt ar zālīti vai parastajām cigaretēm, jo šeit aktīvās vielas ir ar daudz spēcīgāku efektu. Šis efekts var aizraut. Visticamāk sajūtas, kas rodas pēc šo vielu lieošanas ne ar ko nevar salīdzināt, taču vai ir vērts būt atkarīgam no tām? Pirms tev pagadās dzīvē tāda situācija, padomās trīsreiz, jo ir ļoti liela iespējamība, ka ceļa atpakaļ vairs nebūs. Tas būs kā garš slidkalniņš, kura galā tevi sagaidīs mokpilna nāve.