Katram no mums, gadās brīži
Apjukums, spēku izsīkums, rūgti meli
Katram no mums ir savs noslēpums,
ko glabājam, lai nepazūd, lai nenozog
Katrs cilvēks savādāks,
Bet visus veiksme samaitā
Tikai ne tos- laimes aizmirstos
Katram no mums sava pagātne
Ziedojums, jauns lolojums, zelta pērles
Kas mums jāsargā, lai citi nemaitā
Lai viņi nenozog
Katrs cilvēks savādāks
Bet visus veiksme samaitā
Tikai ne tos-laimes aizmirstos
Atslegas vārdi: katrs cilvēks savādāks0
Lana V. 17. sep 2012. 23:05Tikai jūtīga dvēsele sajutīs otras sāpes , ja pati tās pazīs .
Ārija x. 17. sep 2012. 22:06Nav vērts kritizēt to, kas rakstīts pirms 5-6 gadiem! Tikmēr pati jau būsi izaugusi - gan kā personība, gan, iespējams dzejniece.
Laima V. 17. sep 2012. 21:51Patika ! Vai ir kas no vēlāk rakstītā rādāms ?
Dzēsts profils
17. sep 2012. 21:02laimes aizmirstie---paēnā savā...bailīgi -draiskuļot pat neuzdrošinās---domā, ka tas nav viņiem....
Dzēsts profils
17. sep 2012. 20:43Es te,kā BiktsTēvs-uzklausu Jūsu domas-Savējās atstājot pie sevis!:
Kristiāna Z. 17. sep 2012. 20:40Labprāt uzklausīšu arī kritiku, Tā ir dzejas sastāvdaļa. :)
Ārija x. 17. sep 2012. 20:36Varētu jau izteikt arī pa kādai kritiskai piezīmei, bet - priekš 13-gadīga cilvēkbērna vienkārši izcili!
Dzēsts profils
17. sep 2012. 20:32ja tev liela izvēle, ņem to skaistāko,labāko. krutāko - ja nav tik liela - nu tad ņem to kas ir.