… un es domāju…

Mēs domājam par pagātni, par tiem mirkļiem, kurus mēs vēlamies atcerēties, par tiem mirkļiem, kad bijām laimīgi. Bet domas cenšas lido pāri tām atmiņām par mirkļiem, kurus nevēlamies atcerēties, bet vienalga mēs nekad nebūsim pilnībā brīvi no pagātnes.

Mēs domājam par nākotni un šīs domas parasti ir skaistas, tīras un ar cerības baltajiem spārniem. Šīs domas par nākotni paceļ mūs augstumos, ļoti tuvu robežai, aiz kuras jau apjaušamas veiksmes, ilgu un vēlēšanos ierises. Liekas, ka vēl mirklītis un viss kārotais gandrīz ar roku sasniedzams, bet vienalga mēs domājam - vai piepildīsies viss ilgotais, vai tā nebūs atkal tikai mirāža.

Ir domas par draudzību un mīlestību, kuras arī sākumā ir skaistas, ietinušās glāstošā sapņu apmetnī. Daudzi to vēl nezin, ka viņu viskvēlākās, vislolotākās domas par draudzību un mīlestību, kuras palaiž pretī cerību pilnajam apvārsnim, var atsities pret melnajiem padebešiem, kas pēkšņi iznirst aiz mešu galotnēm un šīs domas kopā ar ilgām un cerībām jau nākošajā mirklī guļ dubļos. Brīžiem ir vajadzīgs ilgs laiks, citam viss mūžs, cits to nekad nesagaida, kad domas par draudzību un mīlestību atkal nomazgātas baltas no dubļiem un šīm domām ir iepriekšējie cerību spārni...

Ir domas par dvēseli - kāpēc tā sāp vai aiz laimes san. Mēs nevaram noglāstīt un mierināt satrauktās domas par dvēseles mieru - tās netveramas, bet tik smagi smeldzīgas un es domāju...