Anda,sāp ,oj ,kā sāp,bet nav vērts gaudot un gaidīt palīdzības roku no malas,labāk jūties kad visu atrisini pati.

neviens neklausās žēlabas...-vai esi dzirdēta žēlojamies?
Sist sit, bet neiesit tā, kā citi to domājās....---sitam stipri, bet man nesāpēja.

Vineta,neviens jau neklausās žēlabas,un labi vien ir,jo tas liek būt stiprai.UN tad nu dzīve sāk atkal smaidīt Tev pretī.

Anda, dzīve sit neprasot,vai Tu maz esi sagatavojies uz to piezemēšanos.Tad nu spārniņi guļ nolikti skapī.

Dzive ir dzive.Vai mes protam dzivot?Labs jautajums.Vienigais ko mes vel varam,meginat izdzivot,citam tas padodas,citam,sagada grutibas.Bet vissi dzivojam.

ir arī izpletņi---nav obligāti jāsadauzās, ja redzi laicīgi...ka būs ne tā---lēnām piezemējies kā spārniņiem uz kājām...nu tā kā putni to dara!

Anda,bet vienmēr der atcerēties,ka dzīvei parašūtu nav.

Robčik,dzīve reizēm taisa korekcijas,un tad jāpērvērtē prioritātes.

Valdiņ,klasiķis ta cits,bet padrūmi jau ir.

pazīt ne vienmēr nozīmē visu izdzīvot ...var domās iziet tam cauri---un negribēt kaut ko.

nav jālien dubļos, ja redzi, cik citi tur nelaimīgi...īd!---

...prasās pēc skumjām, asarām, grūtumiem, pletnes?

jadzivo ir smuki,vot ta,tas ari viss

Kā gulbji balti padebeši iet,
Tiem vēlētos es līdzi tālu skriet—
Tur tālumā, kur ziemas nepazīst,
Kur rozes mūžam zied un nenovīst.—
Kam velti laimību kāro tu, sirds?
Met projām reiz cerības tumšajā kapā:
No saulainām lejām ir mirstīgais šķirts,
Tam jādzīvo asaru dūksnājā slapjā,
Kur dzelži un cirvji bez rimšanās klaudz,
Pēc maizes, pēc pārtikas vergi kur sauc,
No stiprākā samīts kur vājākais lūzt,
Un asins un sviedri ik dienas kur plūst.

/tas pats klasiķis/

Vērienam nav nozīmes, nozīme ir intensitātei.

Nu šiki  dzīvot reizēm ir prastāk kā pieticīgi.

Prasti dzīvot nenozīmē zināt dzīvi.