Nejauši gadījās sastapt Ainu. Ja viņa pati mani nepasauktu, nejaušība nebūtu notikusi. Aina ne vienu vien labu lietu manā dzīvē izdarījusi. Citu - daudz.

   - Zini, kaut kad nesen saņēmu viena sena raksta sūtījumu. Toreiz, kad to devu publicēšanai, jūs visi, arī tu, smējāties par mani (es gan neatceros rakstu, kā nekā vairāki gadu desmiti apkārt), bet man toreiz tā publicēšana nozīmēja daudz, tagad šis sūtījums - tas ir vairāk nekā kaut kāds ordenis vai naudas prēmija. Tas pierāda, ka cilvēkiem esam šo to labu darījuši. Tu esi lasījusi Petera "Minhauzens un kamikadze"?

  - Nē. Es jau gadiem nelasu melnu uz balta drukāto. Tas man atgādina iepriekšējo dzīvi. Štrunts ar visiem Minhauzeniem, mums tak ir Figaro tur, Figaro šur, tam Figaro pat ir vārds Lembergs.

   - Tas ir labi, ka cilvēks pats tik daudz reklamējas. Daudz Figaro būtu, būtu vēl labāk. Žēl, ka tu nelasi. Vajag aizmirst visu negatīvo.

   - Nelasu. Rakstu gan gandrīz katru dienu. Ko tie lasītāji domā, mani neuztrauc.

   - Es ne, man nav interneta. Zini, visa cilvēka dzīve ir kā iešana kājām uz Ziemeļpolu. Jo tuvāk tam polam, jo grūtāk. Aukstums, vecums...

   Tas nav vienīgais, par ko ar Ainu runājām. Visiem gan viss runātais nemaz nav jāzin. Pie tam nejaušībai arī iztecēja laiks. Kā jau visam.  Un laiks ir vienīgais, ko nevar nopirkt pat par naudu.