Ļoti grūti ir pareizi mērīt,
Un mums vairāk par visu rūp –
Ja nu kāds slaists dzīves sienā smērē
Tādus ķieģeļus, kas rīt jau drūp.
Šos vārdus dzejā jau pirms gadiem trīsdesmit izteicis Ojārs Vācietis. Bet mēs nu stāvam uz tām drupām, gribam to vai negribam. Kā citādi, lai sauc to, ka pastāv vispārējie terorisma draudi, tuvojas kaut kādas dabas katastrofas, tauta ir neizglītota un grimst arvien dziļākā nabadzībā, sociālo atstumtību nemaz nav ko pieminēt. Tikai daži ir visuvareni un ietekmīgi...
Es tikai esmu labs, citi visi tie sliktie, - tas jau būtu tāds sīkums, ja tikai tā uzskatītu liela daļa mūsu sabiedrības locekļu. Ir vēl trakāk – ir tādi, kuriem šķiet, ka tikai viņi dara tos labos darbus, bet pārējie – sliktos. Un tikai sliktu vien dara. Labu neko. Vismaz tādu, kuru citi arī uzskatītu par labu.
Un tā mēs stāvam uz drupām, jo iepriekšējās paaudzes sliktu cementu izmantojušas. Stāvam uz drupām, gribam to vai negribam. Bija taču tādi, kas uzskatīja, ka tikai viņi vienīgie darīja labu. Tagad viņi, ja vēl var, cīnās pret tiem, kuri mēģina cīnīties pret problēmām. Kurš no viņiem visiem cīnās par kaut ko?
Bet mēs stāvam uz drupām. Tikai – ir taču tā, ka, lai radītu ko jaunu, vecais jānoārda. Drupas rodas neizbēgami.
Mēs gaidīsim, kamēr nomainās vairākas paaudzes? Varbūt pietiks ar to vienu, kura sasmērējusies iepriekšējā režīmā.
Stāvam uz drupām. Jaunu neko vēl pagaidām necelsim? Stipra cementa pietrūkst.Drupas ir. Stūres nav. Pat stūrētāju nav. Ja nu uz grāvi, bet tur jau stūres nevajag.