Reiz kāds no bērniņiem, kuram teju, teju bija jādzimst, jautāja
Dievam: "Dzirdēju, ka Tu grasies sūtīt mani uz zemi, - kā gan, lai es tur
dzīvoju tik mazs un nevarīgs?"
Dievs atbildēja: "Esmu tev sameklējis eņģeli, kurš tevi sagaidīs un aprūpēs."
"Bet te debesīs esmu tik priecīgs, varu smieties un dziedāt,"
nopūtās bērns.
"Tavs eņģelis dziedās un ar tevi smiesies ik dienu. Tu jutīsi viņa
mīlestību un būsi tik pat laimīgs kā te," mazuli mierināja Dievs.
"Un kā gan es sapratīšu, ko ļaudis uz zemes runā?" nerimās bērns.
"Tavs eņģelis teiks tev visskaistākos un vismīļākos vārdus. Ar lielu
pacietību un mieru, viņš iemācīs runāt arī tevi."
Mazais tomēr nerimās: "Esmu dzirdējis, ka uz zemes dzīvo arī slikti cilvēki, - kas mani
pasargās?"
Dievs atbildēja: "Tavs eņģelis tevi sargās, kaut arī paša dzīvība būtu apdraudēta."
"Bet es būšu bēdīgs, jo vairs nesatikšu Tevi."
"Tavs eņģelis tev stāstīs par mani un pasauli, un parādīs tev ceļu
pie manis. Tā es vienmēr būšu tavā tuvumā."
Šajā brīdī debesīs valdīja klusums, iztālēm jau bija dzirdamas
balsis no zemes. Mazais vēl satraukti jautāja: "Dieviņ, pirms es dodos prom, saki, - kā sauks manu eņģeli?"
Dievs pasmaidīja un klusi noteica: "Vārds nav svarīgs. Tu viņu sauksi par mammu."