Mēness aicinājums.  

Rau,mēness pilns,tik paslēpies aiz sienas,
tas savā nodabā par mīlu dzied,
vai smejas viņš,vai kārē tek tik slienas,
to nevar zināt zemes cilvēks viens.  

Viņš saldi teic,ka tevi augšā gaida,
pie ūdensnesēja vēl vietas daudz,
vien šaubu ēna mazliet prātu baida,
tev šķiet,varbūt uz nebūtību sauc.  

Vai klausīt tam - tur augšā dieviņš gaida,
tur piedošanas saule tuvāk spīd..
Tev pavīd asara uz rūpju vaiga,
kā zvaigznīte pēc mirkļa lejup krīt.  

Vai dieviņš spēs it visu rokās iedot,
bez kā mums zemes dzīvē neiztikt?
Vai no tā vien,ja mīlēts tiks un piedots,
taps bērnu laimei stabils pamats likts?  

Vēl nezini,ko atbildēt,kā darīt,
vai mēness aicinājumam var paļauties,
vai nebūs tā,ka varbūt rīt vai parīt,
jau zemē kritiens sekos smagi ciets.  

Ir katram sava taka jārod pašam,
neviens mums laimi saujā nepasniegs,
mēs mēness stariem gaismu naktī prasam,
bet dienā paši raugamies,kur prieks..  
(wnk andrejs)