Reiz uz maniem pleciem nolaidās divi eņģeļi.
- Kas tu esi? – es jautāju uz labā pleca sēdošajam.
- Es esmu tavs spēks, tava drosme un labestība, es esmu tava ticība un mīlestība, tavas visdziļākās būtības „ES”. – atbildēja eņģelis.
- Un kas esi tu?
- Es esmu tavs vājums, tavas bailes un dusmas, esmu tavs gļēvums un bezspēcība, tavs nodevīgums un melīgums. Esmu tavas visdziļākās būtības „ES”. – atbildēja uz kreisā pleca sēdošais.
Eņģeļi novilka garu, taisnu līniju un teica:
- Noej pa to no sākuma līdz beigām, mūs savos plecos nesdams un tu redzēsi, kas tu esi!
Un es gāju. Kā nu prazdams. Brīžiem pa labi gāzos, brīžiem pa kreisi kritu, līdz beidzot sasniedzu galu.
- Kas tas bija? – es nogurumā jautāju.
- Cilvēki to mēdz dēvēt par dzīvi, eņģeļi – par šķīstītavu, bet Dievs – par izvēles brīvību. Ja cilvēks ir patiesi labs, viņa dzīve izveidos apli, novilktās līnijas labajā pusē, ja patiesi slikts – apli, novilktās līnijas kreisajā pusē. Taču parasti cilvēki ir vidusmēra būtnes – ne īsti labi, ne īsti ļauni, un viņu dzīves ir līkloču takas.
- Bet, kas notiek, kad cilvēks sasniedz līnijas galu? – es gribēju zināt, – Vai tad Dievs izvēlas, kuru sūtīt uz paradīzi un kuru uz elli?
- Protams, nē! Cilvēks pats izvēlas savu ceļu. Būdams jauns, viņš mācās, pieļaujot kļūdas, darot nedarbus, sāpinot sevi un citus. Ar gadiem cilvēks nobriest, izveidojas par personību, un galvenais – izvēlas, kāds viņš būs. Paiet daudzi mūži līdz viņš kļūst patiesi labs vai patiesi ļauns, līdz viņš nonāk paradīzes vai elles lokā. Līdz tam laikam cilvēks maldās savā līkloču takā, meklēdams patiesības, bet tā arī tās neieraugot. Tādēļ, mēs eņģeļi, to saucam par šķīstītavu – šķīstītavu, kurā attīrās dvēseles vai arī… samaitājas.
- Kur esmu es? – gribēju zināt.
- To ir tik viegli uzzināt. – smaidīja eņģeļi, – Aizver acis un atceries, kā esi gājis, mūs savos plecos nesdams.
Atslegas vārdi: eņģeļi3
...arī ceļš uz Indiju, ir ceļš, ...bet potes gan neviens nedāvinās...
Man ir tikai viens eņģelis ..... otru nemanīju .... un labi, ka tā! Sapnī gan bij atnākuši man pakaļ trīs eņģeļi .... es sabijos un aizslēdzu durvis, man šķita, ka es vēl negribu viņiem sekot ....
Esmu jau izdarījusi izvēli---tas ir kā mušmiere- visā mežā- vissarkanākā.
nekādus organizētos rituālus ---līdz kaklam tas viss.
...bet aizmirsu pabrīdināt...no turienes visi atbrauc ar glāžainām acīm un svētlaimīgu smaidu uz lūpām...varbūt pēcāk noder kkas no Zivtiņas garderobes
Ai, nu kam tev tāds....brauc uz OSHO ašramu... dzīve jautrāka un izvēle lielāka jau jau tāds lietaskoks cienījamā vecumā, tad ko lai saka par tiem pārējiem
....jā , neviens nespēs ne atrunāt, ne aizkavēt...---tāka- dotiet svētību- zaļo gaismu manai ugunij!
Tā runā, ka visas cerības reiz piepildoties....tavējai vajadzētu dot zaļo gaismu
karstākā
Anda, tik nesaki, ka Viņš ir tava pēdējā cerība
Šodiem nolaidās Gaismas enģelis, Lāča izskatā un parādīja ceļazīmi, tur bija rakstīts- Uz Indiju---
Beidzot tikšu atpestīta. Viens varēs to, ko nevar daudzi....
Es ticu,ka katram ir savs sargeņģelis