Balta sniegpārsla iekrīt man matos,
Tā cer iepriecināt mani ar savu balto, trauslo, kūstošo dvēselīti.
Es ilgi šajā debesu dāvanā skatos,
Kas aizmirstot sevi, dod prieku citam.
Ar salauztu sirdi es satiku Tevi,
Tu gribēji mani tikai pažēlot.
Bet dzīve ir skarba, tā nepazīst žēluma,
Jo žēlums pārtop par naidu vai mīlestību.
Balta sniegpārsla iekrīt man matos,
Mēs abas līdzīgas esam,
Jo sirdī velti cerību nesam, ka vajadzīgas kādam esam.
Atslegas vārdi: nodevība0
Nu , diemžēl, ir tā, ka ar salauztu sirdi- nesanāk nākamās attiecības. Labākajā gadījumā tur ir - "plāksteris", šis pieminētais žēlums- nevis kas vairāk. Patiesībā, ja nu tā ir sanācis- vari pateikt tam cilvekam- lielu paldies, ka bija Tev blakus tādā pagrūtā brīdī.. Savu sirdi savāksi un savedīsi kārtībā- pati, un pēc tam jau- būsi gatava jaunām dzīves peripetijām.
Tas Tev tads rudenīgi drēgns noskaņojums. Ja vienam neesi vajadzīga, kāda esi, ir taču citi cilvēki, vai ne
TAADS nu tai sniegpaarslinjai liktenis....