Teikt ko "caur puķēm" nav jēgas. Sapratīs retais. Pēdējie miķelīši, mārtiņrozes vai kas lepnāks arī drīz apsnigs. Tieši ko teikt? Kāda jēga? Slimā sabiedrībā nav. Būs tādi, kas dusmosies un teiks - sabiedriskās domas pētījumi liecina, ka sabiedrība nav slima. Sabiedriskā doma. Tāda vispār ir? Nav taču. To jau sen ir teicis kāds gudrs vīrs, kam nezinu vārdu. Sabiedrisko domu veido. Veido. Tādu, kā vajag tam, kam vajag. Man nesen teica - mums vajag vairāk konkrētības. Jā, vajag. Kur tā konkrētības nepieciešamība visus novedusi, redzam. Laikam atkal nav spējuši saskatīt bez speciāla pētījuma, ka šajā valstī ir jaunas ģimenes, kas dzīvo (eksistē) ar maziem bērniem pilnīgā nabadzībā, jo nav darba, līdz ar to - naudas, pat pārtikai trūkst naudas. Gudrie saka - ekonomiskā krīze ir pārvarēta. Gudriem tukšu runājošiem tā pārvarēta. Gudri runā, ka demogrāfiskās problēmas atrisinās, jo maziem bērniem būšot vairāk bērnudārzu. Tāpēc arī vairāk dzimšot bērnu. Bērns dzimst tāpēc, lai dažus gadus apmeklētu bērnudārzu, kamēr vecāki strādā? Vecākiem ir kur strādāt? Ir tādi, kas uzskata, ka ir, kur strādāt. Tie uzskatošie laikam no veselās sabiedrības daļas. Man šķiet, ka tās demogrāfiskās lietas nebūs atrisinātas tik ilgi, kamēr bērns nebūs tikai divu cilvēku patiesas mīlestības auglis. Kamēr bērns būs tikai plika seksa kļūda, labākajā gadījumā pildīsies glābējsilītes, sliktākajā - vairosies abortu (arī aizliegtu) skaits vai rupji nogalināts tiks jau piedzimis zīdainis. Naski uz aizliegšanu. Bet vai aizliegums mazinās vēlmi aizbēgt no skarbās ikdienas? Dzeršana (alkohola) arī ir vēlme aizbēgt. Ikdiena nekad nav bijusi ziedošs rožu krūms. Šodien tajā krūmā vairāk dzelkšņu, ne ziedu. Solīt gan sola - 14. gadā būs tas, 15. gadā - tas... Nu un? Bet šodien? Mazs bērns var gaidīt 3, 5, 7 gadus? Pa to laiku jau viņš ies skolā. Ja tāda vēl būs. Būs tādi, kas nocitēs Bībeli (varbūt pat jauno tulkojumu) un noteiks - gaidi, gaidi. Bībele ir skaista, veca lasāmviela. Brīnišķīga. Filosofijas pirmssākumi. Tikai retais Bībeli lasa ne tieši, vairums nosaka - Dievs tā lēmis. Nesen kā jau riebīga maita, sastrīdējos ar savu gandrīz 80gadīgo māti. Viņa teica - mūsu ģimenē atkal bēres. Es - kas tev ir mūsu ģimene, viņa - Ausmai meita nomirusi. Ha. Viņas māsīca, ar kuru satiekas bērēs (dažkārt) ir mūsu ģimene? Un veciem cilvēkiem jau vajadzētu apjaust, ka ar vecumu vairojas bēru skaits. Runājot par mirušo - tā jau nevar teikt, bet paldies Dievam, ka viņa varēja pēc smaga insulta tik ātri aiziet uz citu pasauli. Viņai tur būs labāk. Nevajadzēs arī pildīt vecās mātes kaprīzes. Vai tad labāk ir šajā pasaulē, kurā jau vairāk par gadu pēc insulta ar pamperiem pie dzīvības turas kāda, kas savu veselību mūža nogales izturībai stiprinājusi Sibīrijas 10 gadu izsūtījumā? L-jā ir "gudri aizmirsts" atcelt psiholoģiskās saslimšanas "diagnozi" disidentiem.Tie vecie disidenti drīz dosies uz citu pasauli. Vai te būs jauni? Diezin vai. Tie, kas pēc valdības plānotā pārcelsies no neperspektīvām nomalēm uz varenām pilsētām, labos demogrāfiskās problēmas, pārcelsies no darba citā valstī uz grūstošu būdiņu savā dzimtenē, par disidentiem nekļūs. Mēs katrs esam savādāki, bet mūs joprojām grib pataisīt par vienādiem. Ir tādi, kas var nolemt, jo "tauta tā ir vēlējusies". Tāda tauta. Nevar atzīt, ka jau vairākas desmitgades veikusi kļūdainu ceļu. Zākājas par tiem, kas šodien ko dara. Kāds labums no zākāšanās? Labums tik tiem pašiem, kas zākājas. Mans teiktais ir tikai no malas. Taču malā es esmu reāli, ne izdomāti. Citi visi ir iekšā, vidū, centrā. Es - malā. Bez puķēm.