Kultūra, kur ietilpst arī ētika un morāle, ir individuāla katrai tautai. No valstī dzīvojošo tautu kultūras ir izveidojies sadzīves un kultūras tradīciju kopums katrā atsevišķā valstī. Rīcība vai parādība, kas ir pretēja kādā valstī eksistējošajai kultūrai un morālei, ir vērtējama kā antikulturāla vai amorāla. Tas, kas var būt atbilstošs vienas tautas kultūras un sadzīves tradīcijām, var būt pretējs citas tautas kultūras un sadzīves tradīcijām, tātad šīs citas tautas vidū, jeb šis citas valsts teritorijā tas būs vērtējams kā antikulturāls, jeb amorāls. Piemēram, kādreiz cilvēkēdāju sabiedrībā eksistējošais kanibālisms nav uzskatāms par amorālu, jo tas ir atbildis tur dzīvojošās tautas kultūras un sadzīves tradīcijām. Turpretim Eiropas valstīs kanibālisms vienmēr ir bijusi antikulturāla un amorāla parādība. Tas Eiropas cilvēkiem liekas tik atbaidoši, pretīgi un nepieņemamai, ka nekādas diskusijas par kanibālisma tiesībām uz pastāvēšanu nekad nav notikušas un pat mūsu «demokrātijas» laikos nenotiek.

Iedomāsimies, ka viens kanibāls uzdrošinās stāties sabiedrības priekšā ar apgalvojumu, ka «mēs, lūk, esam tādi paši cilvēki, kā jūs, tikai ar mazliet atšķirīgu gastronomisko gaumi. Un šīs atšķirības dēļ, demokrātiskā valstī nedrīkst pret mums vērst nekādas represijas, nedz arī ierobežot mūsu cilvēktiesības. Mēs neko ļaunu nedarām. Mēs taču uz ielas neķeram un neēdam dzīvus cilvēkus. Mēs, ja strīdā gadās kādu nogalināt, ēdam tikai savas sabiedrības locekļus, kas paši ir kanibālisma piekritēji. Galu galā, kāda gan starpība, vai cilvēka ķermeni barībā lieto tārpi, vai to, pienācīgi izšmorētu un ar garšvielām papildinātu, uzturā izmanto cilvēki paši? Tās runas, ka mēs paklusām tomēr ķerot un ēdot arī citus cilvēkus nav pareizas. Ja kāds no mums arī kaut ko tādu ir darījis un dara, lūdzu, arestējiet viņu un sodiet. Arī mēs uzskatām, ka tas ir nepieļaujams noziegums. Taču, tā kā demokrātiskā valstī mums pienākas visas cilvēktiesības, mēs vismaz vienreiz gadā gribam rīkot jautru, ar galvaskausiem un stilba kauliem rotātu gājienu Rīgas ielās, kura nobeigumā mēs, drošs paliek drošs, gribam noturēt nelielu dievkalpojumu kādā no Rīgas lielākajām baznīcām. Tāpat mēs gribam, realizējot savas cilvēktiesības, atvērt dažas ēdnīcas un restorānus, kur būtu pieejama maltīte no cilvēku gaļas un likumdošanā mēs prasām iestrādāt normas, kas noregulētu cilvēku ēšanas tiesiskos aspektus, kā arī apēdēja un apēstā savstarpējās mantiskās attiecības.»

Šādā garā vēl varētu ilgi un dikti runāt par cilvēkēdāju cilvēktiesībām, un tas pilnīgi ne ar ko neatšķirtos no neskaitāmajām diskusijām, kas ir veltītas homoseksuālisma pastāvēšanas tiesībām Latvijā. Taču šī jautājuma pamatā ir pavisam kas cits, par ko mūsdienās neviens nerunā.

Pamatā ir attiecīgā tautā attiecīgajā valstī izveidojušās sabiedrības kultūras un sadzīves tradīciju prioritāte pār tām, no citurienes ienākušajām kultūras un sadzīves tradīcijām, kas var sevī ietvert kaut ko pretēju, tradicionālajam uzskatam nepieņemamu (tātad kaut ko antikulturālu un amorālu). Diemžēl, šādas prioritātes noteikšana dabīga un pamatota ir tikai nacionālajās valstīs, balstoties uz nacionālajām interesēm un nacionālo ideoloģiju. Pretdabiskajā kosmopolītu sabiedrībā šādai prioritātei nav ne loģiska, ne idejiska pamatojuma, jo visiem taču šeit ir vienādas tiesības un šo tiesību realizēšanā nedrīkst būt nekādas diskriminācijas.

Tāpēc faktiski jau būtu jādiskutē nevis par homoseksuālisma un citu mūsu kultūras un sadzīves tradīcijām neatbilstošu parādību pastāvēšanas tiesībām, bet gan par pašu kosmopolītismu kā nepieņemamu un nedabīgu civilizētās pasaules attīstības formu un ideoloģisko pamatu.

Mēs nevaram diskutēt par tiesībām melnam tintes pilienam atrasties glāzē ar tīru avota ūdeni un izlikties, ka šī melnā tintes piliena klātbūtne avota ūdeni nu nekādā veidā neietekmēs. Bet visu kosmopolītisko «vērtību» tiesības uz pastāvēšanu un to aizstāvība ir būvētas tieši uz šāda, ar aklumu sista principa. Tikai aklais var pasludināt, ka melnā un baltā pastāvēšana vienuviet un vienlaikus ir iespējama un normāla. Katrs, kam ir acis pierē, redz, ka vienlaicīgi vienā vietā var pastāvēt tikai kaut kas melns vai kaut kas balts. Ja abus samaisa kopā - rodas kaut kas pelēks. Tātad, vispār vairs nepastāv ne viens, ne otrs, bet izveidojas kaut kas pavisam cits - trešais.

Tikko mēs pasludinām homoseksuālismu par normu, tā mums par nenormālām jāatzīst heteroseksuālās attiecības. Tātad par nenormālu jāatzīst divdzimumu laulības un bērnu dzimšana sievietes un vīrieša seksuālo attiecību rezultātā. Te nu homoseksuālisti tūliņ sāks brēkt, ka tā ir demagoģija, ka viņiem nav nekā pret heteroseksuāliem cilvēkiem u.t.t. Taču, ja paanalizējam tuvāk šo «mierīgas līdzāspastāvēšanas» situāciju, nākas atzīt, ka tā nu īsti nav. Vienlaikus nevar pastāvēt baltais un melnais. Nenovēršami veidojas mijiedarbība. Baltajam un melnajam mijiedarbojoties, sajaucoties, rodas pelēkais. Homoseksuālisms nevar pastāvēt atšķirti no heteroseksuālisma, tāpēc ka pats par sevi tas ir neauglīgs. Varētu teikt: homoseksuālisms, lai uzturētu sevi, aprij (nolaupa) daļu no cilvēces pēcnācējiem. Savukārt heteroseksuāļi, zaudējot daļu savas sūtības jeb dzīves jēgas (un šī jēgas, jeb sūtības daļa ir cilvēces bioloģiskā turpināšana), labprātīgi sāk kalpot arī par augsni, jeb avotu homoseksuālisma eksistencei. Baltais ir kļuvis par pelēko.

Homoseksuālisms, iegūstot likumīgi atzītas tiesības uz savu pastāvēšanu, no pretdabiskas, slimīgas novirzes pārvēršas par tādu kā neatņemamu cilvēces sastāvdaļu un iegūst savai parazītiskajai eksistencei ne tikai pastāvēšanas tiesības, bet pat tādu kā pienākumu pildīt savu lomu, aizņemt savu nišu cilvēces turpmākās attīstības procesos. Melnais arī ir kļuvis par pelēko.

Bet par ko tādā gadījumā būs kļuvusi pati cilvēce? Un vai to vispār var vairs saukt par cilvēci? Zemeslodi cilvēces vietā būs ieņēmusi viena pelēka divkājainu radījumu masa, kur, līdzīgi kā pie amēbām, būs grūti noteikt, kurš ar kuru un kā. No amēbu viedokļa tas nenoliedzami būs progress, jo jaunizveidojušies radījumi zinās reizrēķinu, mācēs gudri filozofēt par mākslas, zinātnes un politikas jautājumiem, ļoti labi izpratīs demokrātiju un pratīs apieties pat ar atomieročiem. No cilvēku viedokļa... Jā, kāda gan nozīme šo jautājumu aplūkot no cilvēku viedokļa, ja nav pašu cilvēku? Sensenos laikos amēbas vēl nebija apjēgušas dižos vienlīdzības principus un, tolerances trūkuma dēļ savstarpēji diskriminējot cita citu, pēc dzimumpazīmēm dalījās divās daļās, un mēdza sevi saukt par cilvēkiem. Tas bija tāds arhaisks atavisms, ko nav vērts apspriest.

Jānis Miezītis