Pārsvarā man viss ir normāli, skaidrs- ne vienmēr , daru kaut ko- visu laiku.
Un šitas ir tikai viens no iespējamiem salikumiem... tā kā, skaties  vien pati- kas ir interesanti vai nav.

Arī bezdarbiba ir darbība ar kuru var iekļūt sprukās!
Atbildēšu Es Esmu -- palasi seno ēģipti un cilvēku pēc tam ko sauc par trīskārši iesvaidīto -- vienā no darbiem ir teksts --Patreiz citēju no galvas aptuveni ; 'Tas kas atšifrēs otro punktu mirdams celsies" apmēram tā jo citēju no galvas>>

grāfs, mī un žē:)

Prieks iepazīties,Senžermēn

Es Esmu, Kas Es Esmu. Es ieskauju jūs Violetajā Starā. Es Esmu Senžermēns

1867.g. ir ziņa par viņa piedalīšanos ''Lielās ložas'' saietā Vīnē.Pēctam ir liela starpa viņa dzīvē līdz 1972.g., kad viņš parādās televīzija demonstrējot savas alķīmiķa spējas.Tālāk ziņu par viņu nav.Ja var ticēt tam, ka viņam tiešām esot piederējis mūžīgās dzīvības eliksīrs, tad viņš joprojām dzīvo.Ir cilvēki, kas tam tic, ir citi, kas uzskata, ka tie ir bijuši vairāki grāfa līdzinieki visu šo gadu laikā.Grūti par to visu ir pārliecināties.Viņš joprojām ir noslēpumaina personība un par patiesību jāspriež katram pašam.

Daudzi par to bija tiešām satriekti, bet 1785.g. 15.februārī grāfs Senžermēns piedalās starptautiskajā brīvmūrnieku kongresā.To neapšaubāmi pierāda Parīzes protokols.Rodas jautājums vai var apstrīdēt baznīcas grāmatā rakstītot.Kāpēc nē?Grāfs arī parādās zviedru karaļa galmā 1789.g. un karalis Gustavs pieņem viņu, kā ārstu pateicoties viņa prasmēm.Viņš arī atstāj iespaidu uz cilvēkiem ar savu jauneklīgo izskatu, jo viņš joprojām izskatījās 45 - 50 gadus vecs.1793.g. viņš atkal ir Parīzē un ir piepildījies viņa pareģojums par Parīzes galma asiņaino nākotni.Grāfs arī esot mierinājis un atbalstījis Mariju Antuaneti.

1760.g. ''London Chroncle'' jūtas aicināts paziņot, ka grāfa rīcībā, tomēr esot mūžīgās jaunības eliksīrs.Grāfs tālāk dodas uz Krieviju un nododas darbam laboratorijā.1762.g. viņš paredz franču dižciltīgajiem asiņainu nākotni, bet viņi netic šim pareģojumam.1768.g. viņš ierodas Vacijā.1769.g. Berlīnē atver vairākas fabrikas.Pēctam viņš atkal esot pabijis Londonā, līdz 1784.g., kad tiek paziņots par viņa nāvi,kas ir dokumentēta Ekernferdes baznīcas grāmatā.

Noslēpumos tīta ir viņa dzīve no 1737.g. - 1742.g.Viņš it kā tajā laikā esot bijis ceļojumos un atklājis daudzus noslēpumus.1743.g. viņš parādās Londonā bagātāks,dāsnāks un dižciltīgo pasaulei cēlāks kā jebkad.1744.g. viņš atkal pazūd, bet pēc gada parādās Austrijā.Vēsture klusē, ko viņš tur ir darījis turpmākos 4 gadus, bet 1749.g. viņš atgriežas Parīzē pēc maršala de Belili uzaicinājuma.1757.g. viņs atkal ir Francijas karaļa galmā.

Bet grāfs ir arī neparasta parādība.Piemēram, daudzi dižciltīgie, kam nav nekādu praktisku zināšanu un iemaņu, apbrīno grāfa spēju iegūt pārsteidzošus krāsu efektus.Ar noslēpumainiem pilieniem un tinktūrām viņš krāso zīdu un ādu, ar krāšņajiem audumiem burtiski sajūsminādams izlutinātās galma dāmas.Grāfs vienmēr viegli atrada labvēļus un atbalstītājus, uz kuru rēķina iekārtot savas labarotorijas.18.gs. ķīmija ir iecienīta un jauna zinātne.Kamēr citi ķīmiķi pētīja vielu sastāvu, Senžermēns nodarbojās ar dzīvības eliksīru un alķīmiju.

18.gs. Parīzē parādās noslēpumains vīrietis vārdā grāfs Senžermēns.Bagāts un ļoti talantīgs cilvēks un alķīmiķis.Nav zināma viņa tautība vai no kurienes ir nācis un no kurienes uzradušies viņa lielie dārgumi.Ar savu dāsnumu un prasmēm viņš ātri vien iekaro vietu Parīzes galmā.Viņš arī izpauda, ka viņam piederot dzīvības eliksīrs.Cilvēki domāja, ka viņš ir angļu vai prūšu spiegs, kas ir atsūtīts uz Parīzi, bet tas tā arī netika noskaidrots.

Tiek apgalvots, ka grāfs Senžermēns ir dzīvojis vairākus simtus gadu un ka viņam esot piederējis nemirstības eliksīrs.Pilnīgi drošs ir tas, ka viņš ir eksistējis un šāds cilvēks ir bijis, bet vai šo gadu laikā tā ir bijusi viena un tā pati persona vai vairāki viņa līdzinieki, spriežat paši pēc tālāk rakstītā.

Piedod man viss ir skaidrs-adīt māku,tamborēt māku ,zupu vārīt māku,pretī runāt arī māku-nu galīgi neinteresants radījums

Man arī vienmēr viss ir normāli tad, kad nav vēlēšanās kontaktēties, tikai es daru