Oda naudai
24. nov 2012. 23:44
Es tevi nepielūdzu , mīļā ,
Kā nezin kādu dārgumu ,
... tu labi zini manu dabu -
no tevis šķiros vieglu roku :
gan dāvājot ,
gan dāvinot ,
gan sevim naski tērējot ...
... tu viegli nāc
un viegli ej ....
.... es skumji noskatos ...
Jau sen mēs pazīstamas abas
Un viena otrai sakām "" tu "",
.... tu nāc un ej ,
es noskatos ...
Bet rīt -
Jau rīt ,
Viss mainīsies :
Tev teikšu "" Jūs ""
Un iekšā saukšu
Kā viešņu gaidīto :
... tu smaidīsi
un kavēsies ...
.. es tevī raudzīšos ...
24.11.''12
/ S. Grasmane /
Atslegas vārdi: apsolījums0
Komentāri (4)
- Šķirot:
- Jaunie komentāri sākumā
- Jaunie komentāri uz beigām
Skaidrīte G. 26. nov 2012. 13:50Nauda ?
Būtībā es nemīlu naudu - nepatīk to skaitīt , pie sevis paturēt , u.t.t
Viņa to zina , tālab mani uzrunāja : lika paraudzīties uz sevi citādāk.
Jau šodien atkal darīju nepareizi - negribēju skaitīt sīknaudu. Vēlāk to apjautu un naudai atvainojos - ir jādara arī tas, ko nepatīk darīt ( pacietības trūkums !!!)
jancis o. 26. nov 2012. 11:46Kāda tad tev viņa ir?
Skaidrīte G. 25. nov 2012. 17:59Es beidzot apjautu naudas būtību un tās saikni ar cilvēku - nauda nav tikai banknotes un monētas . Tas ir daudz kas nopietnāk . Tā, pirmkārt , pastāsta daudz par pašu cilvēku : es paraudzījos uz sevi ar naudas acīm un redzēju savas kļūdas ,
savas nepilnības , to , kas manī jāmaina , ko cenšos ignorēt , kam gribu pāri stāvēt , u.t.t.
iim e. 25. nov 2012. 16:50Labais! Kas pamudināja tieši šādā veidā rakstīt?