Melnā grāmata

   1931. gadā O. Vīcups izdeva grāmatu ar nosaukumu «Melnā grāmata» (Kas un kā izcīnīja Latvijas neatkarību 1918.-1920.g). Tajā viņš apkopoja un darīja zināmu to cilvēku vārdus un uzvārdus, kas bija darbojušies pret Latvijas brīvību un pret latviešu tautu, bet par spīti viņu darbībai tomēr tapušajā brīvajā valstī ieņēma augstus amatus un palika nesodīti. Grāmatas ievadā viņš raksta: «...bet kas tad ir tie, kas garīgi neattīstītam, tukšam valsts likteņa vadītājam teic glaimus - komplimentus, dzied slavas dziesmas? Tie ir karjeristi - cilvēki, kam nav nekā svēta, kas nepazīst pienākuma apziņas, kas noliedz savu sirmo tēvu un māti, nerunājot par miesīgu brāli un māsu, kam tauta, valsts ir tukša skaņa. Viņu elks ir zelts. Šim elkam neviens upuris nav par lielu, un lai viņu padarītu sev labvēlīgu, tiek upurēts bez sāpēm, bez nožēlas itin viss, pat miesīgs tēvs un māte, jā, visa tauta.

  Viņi mīl runāt skaļā balsī par saviem «varoņu» darbiem, mīl rīkot dažādas jubilejas, kuŗās viens otru slavē. Tie labprāt padara sevi «nemirstīgu», fotografējoties dažādās pozās un rūpējas par viņu iespiešanu laikrakstos, kuŗi tad tiek krāti un uzglabāti ar apbrīnojamu pacietību un rādīti visiem, gandrīz vai katram gaŗāmgājējam. Pēc trīs pieci gadiem, kad tiek svētīta atkal «darba» jubileja, tad uzsilda iepriekšējās jubilejas «sumināšanas» rakstus, fotogrāfijas un ievāc vērtīgas jubilejas balvas no maziem gariem.

  Kad pie apvāršņa sāk parādīties tumši negaisa mākoņi, no kuŗiem šad un tad izšaujas uguns svītras, sāk sprēgāt uguns dzirksteles, tad nenozīmīgās, skaļās frazes top vēl skaļākas. Kad tumšais negaiss sāk kļūt draudošāks, sāk uzbrukt dzimtās zemes gaismas nesējiem, siltajiem saules stariem, tiecas iznīcināt pašu gaismas, siltuma un dzīvības avotu, kad atskan pirmie briesmu signāli, kas aicina pulcēties un doties cīņā, tad mutes bajāri pazūd kā uz burvja mājienu. Kā āpši viņi paslēpjas savās alās, no kuŗām pabāzuši bailīgos degunus ošņā gaisu un vēro cīņas gaitu, - zīlē... kas uzvarēs? Tiklīdz cīņa tuvojas beigām, kad redzams, kuŗā pusē būs uzvara, tad šie «bajāri» pirmie dodas pretim uzvarētājam, apsveic viņu zemu klanīdamies, izteic savu izbrīnu viņa aukstasinībai un nosvērtībai cīņās...
  Jā, un tā šie mutes bajāri nonāk uzvarētāju tuvumā un sāk meklēt savu elku zeltu. Ik dienas manu acu priekšā slīd daudz tādu personu, kas 1918. gada rudenī ne tikai atklāti ņirgājās par Latvijas neatkarības aktīviem cīnītājiem, bet, aicināti nākt pulcēties zem sarkanbaltsarkanā karoga, atbildēja ar klusēšanu, jeb vienkārši pateica: «Es neesmu traks, lai ziedotu savus spēkus un enerģiju zemei, kuŗa pieckapeiku platumā.» - Daudzi no šīsdienas varoņiem pat iestājās svešās, Latvijai naidīgas varas rindas vadītājos, kuŗi centās iznīcināt ne tikai visu latvisko, bet, sēdot pie bagātīgi klāta galda un dzeŗot salaupītu šampanieti, mierīgi, ar vienaldzīgu izteiksmi cietsirdīgām sejām noskatījās, kā tika spīdzināti latvju dēli, sirmie tēvi un vecās mātes. Šī spīdzināšana bija nežēlīga un gandrīz ne ar ko neatšķīrās no briesmīgās viduslaiku inkvizīcijas. Sirds mums šausmās nodreb, lasot vēstures lapās, kā viduslaikos tika spīdzināti cilvēki. Mēs uztraucamies, domājot par šo seno cilvēku nežēlību. Bet ar ko mēs daudz atšķiŗamies no viņiem? Vai nesenā pagātne ar savām spīdzināšanām nevar nostāties blakus viduslaikiem? Par ko tika tik daudzi spīdzināti? Par ko? - Vai viņu pārkāpums nepastāvēja vienīgi tēvijas mīlestībā? Ko spēja noziegties vecie tēvi un sirmās mātes, kuŗas, no darba un grūtās dzīves jūga sagrauztas, salīkušām mugurām klusi pārcieta savu mocīšanu. Vai viņu noziegums nebija tikai tas, ka viņas bija izaudzinājušas Latvijai krietnus dēlus?»
Vai šodien nenotiek kas līdzīgs?
Avots: http://latvietis.lv/index.cgi?action=7&id=3460