Gads no Andrejdienas līdz Andrejdienai paskrējis ātri. Vecumā tā notiek? Laiks jau vienmēr rit vienādā ātrumā. No uztveres tas ātrums atkarīgs. Skolas gados laiks no vienām brīvdienām līdz otrām velkas bezgalīgi ilgi... Ar Andrejdienu veļu laiks noslēdzas. Rakstnieku A. Upīti pieminējām maz. Gan jau viņš pats nemaz nebūtu iebildis pret ķekatnieku parādīšanos un zīlēšanu pelnos, kā jau Andrejdienā. Mūzikas skolas bērniem rokas gan bija briesmīgi aukstas, bet tas netraucēja jautri muzicēt un zīlēt. Vakarēšanas apmeklētājām tika cerība uz naudu un mīlestību. Tautas ticējumi Andrejdienā "liek nolūkot" vīru/sievu. Nerātni tie vecie latvieši bijuši. Laikam tāpēc, ka mīlējušies un radījuši bērnus, visādos juku laikos vēl nav izzuduši. Raugoties "no malas" uz vakarētājām ( tuvējiem vīriešiem jau nav laika nodarboties ar tādiem sīkumiem, kā pasēdēšana muzejmājā un zīlēšana), varbūt, ka dažas vēl nebija sasniegušas piecdesmitgadi. Sarunās pie galda neiztika arī bez skolas pieminēšanas (par to ar savu jauko klātbūtni atgādināja arī mūzikas skolas bērni) - skolā mācās apmēram puse skolēnu no 700-800 skolēniem. Skrīveros tas vēl ir milzīgi daudz, Jaunjegavā, Vallē tik kāds simts. Ķīlis izglītības lietās iedzīts pamatīgs, nemaz nevajag Ķīļa reformas tikai vārdos vien. Muzejmāja gadu no gada kļūs arvien švakāka. Ja kādai no vakarētājām gadīsies piezīlētais naudas maiss, varbūt iedos kārtīgam mājas remontam. Ar to vien, ka pats A. Upīts visādos mistiskos veidos savu māju joprojām pierauga, nepietiek.