PAR 2.PASAULES KARA DALĪBNIEKU SAMIERINĀŠANU
    Pēdējā laikā rezonansi Saeimā ir ieguvusi preža Bērziņa ideja par to, ka esot nepieciešams „samierināt” 2.pasaules kara veterānus un piešķirt visiem tā dalībniekiem vienādu statusu. Uzreiz  būtu jājautā, vai tad šobrīd šo veco ļaužu starpā notiek kāds karš? Manuprāt, viņi sadzīvo savstarpēji mierīgi, pat tādos strīdīgos datumos kā, piemēram, 16.marts, 9.maijs vai 1.jūlijs nekādu nopietnu fiziska rakstura domstarpību nav bijis, dūru cīņas uz ielām nenotiek, līķi vārtrūmēs nemētājas… Par ko tad mūsu prezis ir tā norūpējies, kāda samierināšana viņam vajadzīga? Acīmredzot viņš un viņu atbalstošie politiskie spēki pilda kādu politisku pasūtījumu, kura uzdevums ir kārtējo reizi novienādot latviešus ar okupantiem, kā arī reiz par visām reizēm likt saprast, ka 2.pasaules karā kritušo karavīru piemiņas diena var būt vienīgi 8.maijs vai 9.maijs, kad pie viena varēs arī lustīgi nosvinēt „vienotās Eiropas dienu”. Un latviešu leģionārs, kas devās aizstāvēt savu zemi pret Austrumu barbaru uzbrukumiem, ja arī nav sliktāks par uz krievu tanka šurp atbraukušo dzērāju Vaņu no Muhosranskas sādžas, tad labāks arī noteikti nē. Zinot mūsu visu līdzšinējo prežu politisko nostāju vēstures un nacionālajos jautājumos, arī par A.Bērziņu un viņa idejām nevajadzētu brīnīties – viņš godam turpina priekšgājēju iesākto. Interesanti gan ir pavērot „labo” un „slikto” Saeimas deputātu pozīciju šai sakarā. „Saskaņas centrs”, kas savulaik tika ierosinājis piešķirt īpašu statusu t.s. „antihitleriskās koalīcijas” cīnītājiem, bet netika Saeimā atbalstīts, uz šo Bērziņa ideju raugās skeptiski, jo nedrīkstot „atbrīvotājus” bāzt vienā maisā ar fašistiem. Šajā ziņā viņi ir diezgan konsekventi un pelnījuši zināmu cieņu par savas nostājas nelokāmību, lai gan tā, protams, ir klaji naidīga Latvijai un latviešiem. Savukārt, otrā puse – t.s. „nacionāļi” no VL-TB/LNNK, kuri atkal savulaik bija gribējuši panākt (vismaz vārdos) Nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statusa piešķiršanu Latviešu Leģionāriem, prezīša ideju gatavi uzņemt ar urravām, protams, izsakot zināmas iebildes par to, ka nevajadzētu attiecināt šo jaundibināmo statusu – 2.pasaules kara dalībnieks, kura nesējiem tad pienāktos visādas privilēģijas, uz kara noziedzniekiem, tāpat uz tiem, kas nav iesaukti armijā Latvijā… utt., u.t.jp., bet vispār ideja esot laba un apsveicama. Un kā lai tā nebūtu, ja to izvirzījis mūsu „mīļais, labais, gādīgais” prezidents, kurš vienlaikus ir arī valdošās koalīcijas stabilitātes garants. Kas vēl var būt svarīgāk šiem nožēlojamajiem mutes bajāriem, viltus patriotiem, kā silto vietiņu saglabāšana?
Kāds tad izskatīsies Saeimas izstrādātais likumprojekts šai sakarā? No man patlaban pieejamās informācijas, ko esmu guvis no saziņas līdzekļiem, jāsecina, ka šo statusu saņemšot visi Latvijas pilsoņi (cik noprotams, naturalizētie okupanti līdz ar to arī), kas ir piespiedu kārtā iesaukti Vācijas vai PSRS armijā. Tātad, tie komunisti un komjaunieši, kas 1941.gada jūnijā brīvprātīgi devās bēgļu gaitās kopā ar PSRS armiju un vēlāk iestājās Sarkanajā (Padomju) armijā, tādu statusu it kā nedabūšot. Tas būtu pareizi un taisnīgi, taču līdz ar to sanāk, ka Latvju Patrioti, kas jau 1941.-42.gadā, lai atriebtu Baigā gada noziegumus, pieteicās policijas bataljonos, kurus drīz vien sāka izmantot kā regulāro armiju; tāpat arī tie leģionāri, kas iestājās šajā veidojumā paši, negaidot iesaukšanas pavēsti, tādu nesaņemtu. Savukārt, tas pats Vaņa no Muhosranskas sādžas, ja nebūs paslinkojis aiziet savulaik uz Naturalizācijas pārvaldi, bet tagad uz PIDu pēc LR pilsoņa pases, gan ar tādu tiks apveltīts. Cik noprotams, tad (viltus) Nacionālo apvienību šī kārtība apmierina, nekādus protestus pret to no viņiem neesmu ne redzējis, ne dzirdējis. Tāpat nav skaidrs, kādiem kritērijiem jāatbilst būtu „kara noziedznieka” statusam – acīmredzot, lai padomju pusē karojošajam tādu piešķirtu, jābūt ECT spriedumam, kā, piemēram, V.Kononova lietā, bet vācu pusē karojošajiem, baidos, ka pietiks ar kompromata saņemšanu no Vīzentāla centra un tamlīdzīgām iestādēm. Nav skaidrs arī, vai PSRS pusē karojošo veterānu aktīvā dalība pēckara gados, tā laika terminoloģiju lietojot, „bandītiskās pagrīdes” apkarošanā, varēs būt par šķērsli godpilnā statusa piešķiršanai, pēc visa spriežot, jāsecina, ka laikam gan nē. Vārdu sakot, atliek vien secināt, ka šis likums domāts galvenokārt „pareizajā” pusē karojošo sarkanarmiešu reabilitācijai, kuri pašreizējā „brīvajā” Latvijā netiekot pienācīgi cienīti, bet leģionāri labākā gadījumā saglabās tādu pašu statusu, kāds tas ir šobrīd – ne šis, ne tas…
Kādas ir manas personīgās domas šai sakarā? Protams, es atzīstu, ka vairums cilvēku tajā laikā neizvēlējās, kurā pusē karot, bet bija sava laikmeta upuri. Atzīstu arī, ka abas lielvaras nedomāja par mūsu tautas nacionālajām interesēm, bet izmantoja mūsu tautiešus kā lielgabalu gaļu, lai nebūtu jānogalina savējie tautieši. Tai pat laikā es nekādi nevaru piekrist, ka abās pusēs karojošie vīri un sievas būtu vienādi vērtējami. Un šeit pat nav tik būtiski, brīvprātīgi vai piespiedu kārtā iestājās kāds no viņiem vienas vai otras valsts armijā. Svarīgi ir – kādas sekas bija vienas vai otras puses cīņai? Mēs varam bezgala daudz spekulēt par to, kas būtu noticis tad, ja karā būtu uzvarējis Hitlers, cik tad labi (slikti) dzīvot būtu latviešiem, šoreiz es pie tā nepakavēšos… Atzīmēšu vienīgi to, ka šobrīd Latvijā vāciešu tikpat kā nav, nekādas paliekošas negatīvas sekas vācu pusē karojošo ļaužu cīņa mūsu valsts iedzīvotāju nacionālajam sastāvam nav atstājusi. Taisni otrādi – sākoties 2.pasaules karam, Vācijas Vadonis savus tautiešus sauca mājās, uz Vāciju, un lielākā viņu Latvijā dzīvojošo daļa šim aicinājumam atsaucās, un patlaban atgriezties Latvijā ne viņi, ne viņu pēcnācēji nekāro. Turpretī, pēc Latvijas „atbrīvošanas no fašistiem” Latviju masveidā pārpludināja savā nospiedošajā vairumā naidīgi noskaņotu militāro un civilo okupantu pūļi no citām „brālīgajām” PSRS republikām, kuru skaits, 1990.gada 4.maijā pasludinot formālu neatkarību, bija tuvs miljonam. Šī klaidoņu varza nebūt netaisās atgriezties savās mītnes zemēs, bet turpina parazitēt Latvijā, sagādājot fiziskas un morālas ciešanas pamattautai – latviešiem. Un tā nu sanāk, ka tie, kas cīnījās PSRS pusē, lielākoties gan, protams, neapzināti, ar savu darbību aktīvi sekmēja šo noziedzīgo Latvijas kolonizācijas procesu. Lūk, kādas negatīvas sekas atstājas karošana t.s. „antihitleriskās koalīcijas” rindās, tās joprojām nav novērstas, un  nekas neliecina, ka tas varētu notikt tuvākajā nākotnē. Un tāpēc es uzskatu, ka nedrīkst vienādot vienas un otras puses cīnītājus – arī tad, ja abi ir latvieši, iesaukti piespiedu kārtā Latvijā un pēc pārliecības bijuši Latvju Patrioti, kas vislabāk karotu savas valsts armijas rindās. Ko nu vēl runāt par okupantiem, kas mums ir tikai no vienas – PSRS puses, kādu vācu tautības Vērmahta zaldātu vai viņa pēcteci ar uguni gaišā dienas laikā neatrast. Lūk, kāpēc es uzskatu, ka Leģiona un policijas bataljonu cīnītāji, neatkarīgi no tā, brīvprātīgi vai piespiedu kārtā tajos nonākuši, ir pelnījuši pagodinājumu no Latvijas Valsts puses, bet pretējā pusē karojošie – nē! Tikai, manuprāt, tā kā Latvija kā valsts nav piedalījusies 2.pasaules karā, tad nekādu „kara dalībnieka” statusu šiem cilvēkiem nav jāpiešķir. To, ja kāds vēlas saņemt, lai prasa no valstīm, kas uzsāka šo karu – PSRS un Vācijas. Cita lieta – nacionālās pretošanās (pret otrreizējo PSRS okupāciju) dalībnieka statuss, to tiešām vēl dzīvie vācu pusē karojošie Latvijas pilsoņi būtu gan pelnījuši, un par to arī būtu jācīnās nacionāli noskaņotiem deputātiem, ja vispār šinī Saeimā kaut viens tāds ir, par ko es personīgi nopietni šaubos. Bet šī ideja, ko izvirzījis prezis Bērziņš, man ir kategoriski nepieņemama, un es ļoti ceru, ka gan „Daugavas Vanagi”, gan Nacionālo karavīru biedrība arī ļoti aktīvi cīnīsies pret Latvijas Brīvības cīnītāju un tās kapraču vienādošanu. Vienkāršo cilvēku starpā naida šobrīd nav un nebūs arī turpmāk, bet tas nenozīmē, ka mums jāpārraksta vēsture un jāmaina vispārzināmu notikumu interpretācija, izdabājot Eiropas „politkorektuma” prasībām.
LATVIJU LATVIEŠIEM !!! NĀCIJAS INTERESES AUGSTĀK PAR VISU !!! CĪŅAI SVEIKS !!!

11.12.2012.                            Aivars Gedroics