Tavas skats izstaroja īpašu gaismu,
Kas sākumā likās kā vaduguns man.
Tavas rokas izstaroja īpašu maigumu,
Kad vasaras sākumā Tu pieskāries man.
Bija atvadu un tikšanos bagāta vasara,
Kas lika Tev gaidīt, bet man nākt.
Rudenī, kad atskanēja aizlidojošo dzērvju klaigas,
Izrādījās, ka Tavs skats bija tikai vasaras malduguns,
Ko centos notvert un tikai sev paturēt,
Nenojaušot, ka ir arī vārdi, kas nepatiesi skan.
Nāk ziema ar savu salto dvašu,
Bet es pret Tevi jūtu aizvien vēl to pašu,
Kaut manai sirdij ir pazudusi vaduguns,
Tā raugās tumsā, kur reizēm dejo malduguns.
/Ligita Deviķe/