Tradicionāli latviešiem esot 3 svētki - Jaunais gads, Līgo un kapu svētki. Pirmo divu nosaukumā vārds svētki izpaliek, bet kapi neiztiek bez svētkiem. Šoreiz nerunāšu ne par vienu no trim - runā, cik gribi, tradīcijas jau nemainās. Tradīcijas saistās arī ar mirušā izvadīšanu. Skumji. Bet tā dzīvē iekārtots - katrs agrāk vai vēlāk saņem tās savas 7 pēdas zemes.
Izvadītāji. Ir tādi, kas skaļi atzīst - tas ir mans hobijs, ne pienākums. Jautrs hobijs. Bet varbūt "hobijam apakšā" ir naudas pelnīšana? Par to gan skaļi neviens nerunā. Laicīgā izvadītāja runas parasti ir ilgākas, garākas par izvadītāja - mācītāja runām. Mācītājs jau arī neapspriež aizgājēja labos un sliktos darbus šajā pasaulē. Izvadītājs gan. Neko daudz neatceros, bet izvadot manu veco (tēvu) vairāk tika runāts par māti. Interesanti, par ko gan runās, izvadot māti?
Ne vienai man liekas, ka izvadītājs tikai runā un runā, lai pēc iespējas vairāk saraudinātu mirušā pavadītājus. Smieklus gan raisa teiktais, ka viens un tas pats izvadītājs kādās 20 bērēs esot runājis vārds vārdā vienu un to pašu. Labs hobijs. Atkārtošanās. Viegls hobijs.
Neesmu pētījusi, bet vai tik tās laicīgā izvadītāja tradīcijas nenāk no sociālisma laikiem, kad reliģija bija kaut kur "pagrīdē".
Lai kā tur būtu, kapi  nepārtraukti gatavojas kārtējiem svētkiem - jo kapi pilnāki, jo lielāki kapu svētki.