Gada nogalē par invalīdiem  runā, liekas, pat vairāk nekā citus gadus. Vai viens no skaidrojumiem nav tāds, ka to invalīdu paliek vairāk? Neesmu pētījusi statistiku, kādreiz invalīdu (man nepatīk tas vārds, jo tas ir - nederīgs, bet pie mums ar to svešvārdu skaidrošanu ir, kā ir) bija kādi 10% iedzīvotāju, pavisam apmēram 250 tūkstoši. Mazāk invalīdu nepaliek, no valsts aizbraukušo skaits ir drusku lielāks. Un tiem mazajiem, invalīdiem kopš dzimšanas, diezin vai dzimst veseli bērni.
Integrēties sabiedrībā. Atkal svešvārds. Pie mums ir tāds vienkāršs skaidrojums - ja krievi integrēsies latviešos, tad viņi kļūs par latviešiem. Labi jau būtu, ja invalīds, integrējoties sabiedrībā, kļūtu vesels. Invalīdam bez kājas izaugtu jauna kāja.  Es jau gadiem saku, ka sabiedrībai vajag varbūt integrēties invalīdos. Te taču valda stereotipi. Arī tāds - ja cilvēks ir ratiņkrēslā, tad viņš ir stulbs.
To saka veca vecene, kurai ir abas šīs dzīves pieredzes, es par invalīdu nekļuvu bērnībā, bet nedaudz pāri 40 g. Un man viss ir pie vietas, tikai reizē ar liesu mediķi izņēmuši arī sirdi. Integrēties sabiedrībā? Tādā, kurā tās locekļi, piemēram, man teica - mēs tevi nepublicēsim, atceramies tavas domas par mūsu avīzi. Nu, es jau arī šo to atceros. Gan jau nožēlojami ir būt par priekšnieci kolektīvā, kurā  gaida pensijas laiku priekšniecei. Manuprāt, kamēr neapmirs visi, kas bēru līdzjūtības grib izlasīt uz papīra, reģionālās avīzes pastāvēs. Līcis ir pametis labu ideju - avīzi var abonēt viens, bet lasīt vairāki kaimiņi. Pilsētās tas būtu liels ieguvums - vienu avīzi varētu lasīt pat visas kāpņu telpas kaimiņi. Pie reizes iepazītos ar kaimiņu aiz sienas. Publicēto obligāti nemaz nevajag izlasīt šodien, to taču var darīt arī aizparīt.
Apeirons un Sustento ir labas lietas. Tikai viņiem vairāk vajag iziet tautā. Tautā  valda stereotipi un baumas. Pirms daudziem gadiem piedalījos semināra organizēšanā par vides pieejamību ratiņniekiem. Tikai tur nebija neviena ratiņnieka. Kā var pieiet videi, ja netiek ārā no mājas? Pa šiem gadiem ir kas mainījies? Diezin vai.
Man pašai bija galvas trauma. Es pa galvu fiziski esmu dabūjusi 1x, bet tie, kurus piekauj katru dienu vairākkārt, saka - muļķe. Jā, es esmu savādāka. Un diemžēl tikai ar uzbāšanos citiem var ko panākt. Ir tādi, kuriem pēc pirmā uzbāšanās mēģinājuma jāpārtauc uzbāzties.
Mans ieteikums tiem, kuri sevi uzskata par veseliem - visu laiku staigāt ar ķiveri, aizsargcepuri galvā. Ķieģelis uz galvas var uzkrist arī darba vietā. Cepure pasargās no traumas.
Tāda ir šī pasaule. Jauniem spēku un izturību.