Cariskās Krievijas slepeno dienestu safabricēts teksts antisemītisma veicināšanai – tāds ir vispārpieņemtais viedoklis par šo 20. gadsimta noslēpumaināko tekstu. Vienlaikus Protokoli ir arī viens no vispaviršāk un vienpusīgāk pētītajiem darbiem. Pētnieks, kurš tos analizē kontekstā ar slepeno organizāciju vēsturi un darbību, dvēseles miera un līdzjūtības pret cilvēci labad var tikai vēlēties, lai Protokoli patiešām būtu un paliktu falsifikācija vai literārs darbs.

Diemžēl tas neatbilst īstenībai. Cik daudzi ir aizdomājušies par jautājumu – vai Ciānas Gudro protokolu izcelsmei vispār ir jelkāds sakars ar ebreju tautu? Un ja ne, ar ko tad?

Gan Protokolu autentiskuma noliedzēji, gan tie, kas Protokolus atzīst par «ebreju vispasaules sazvērestības plānu», ir tālu no patiesības un paši pret savu gribu veicina Ciānas Gudro nolūku, kuros ietilpst arī antisemītisma radīšana, īstenošanos. Ciānas Gudrie – varenas slepenas organizācijas locekļi, veiksmīgi maskējoties aiz progresa un labklājības lozungiem, ir nodarījuši un turpina nodarīt globāla mēroga ļaunumu gan ebrejiem, gan citām tautām.

Oficiālā viedokļa tapšana

Pastāv divas oficiāli atzītas versijas par Protokolu izcelsmi. Viena no tām radusies antisemītisma pretinieku, otra – antisemītu nometnē.

1917. gadā Krievijas Pagaidu valdības loceklis S. Svastikovs, pamatojoties uz kāda Parīzes ebreja mutiski sniegtajām ziņām, izvirzīja versiju par Protokolu safabricēšanu Parīzē 20. gadsimta sākumā, ko veicis cariskās Krievijas slepenpolicijas – ohrankas virsnieks P. Račkovskis, lai ar šiem it kā ebreju vispasaules sazvērestības pierādījumiem izvērstu plašu antisemītisma kampaņu Krievijā. 1905. gadā, pašā revolucionārās kustības augstākajā fāzē, Račkovska viltojumu ar ohrankas atbalstu publicējis krievu muižnieks S. Niluss. Tādējādi ohranka panākusi, Krievijas iedzīvotāju revolucionārā noskaņojums noplakšanu un pārtapšanu niknumā pret ebrejiem, kuri safabricētajā tekstā bija pasludināti par Krievijas posta un nemieru vaininiekiem. Pats P. Račkovskis nevarēja nedz noliegt, nedz apliecināt viņam piedēvētās darbības sekojoša nenovēršama apstākļa dēļ – miris 1910. gadā.

Minētā versija tika attīstīta 20. gadsimta divdesmitajos gados kā atspēkojums Protokoliem, kas šajā laikā tika pārtulkoti daudzās Eiropas tautu valodās un izraisīja antisemītisma uzplūdus. Tika pat sameklēti literāri darbi, kas it kā kalpojuši par paraugu Protokoliem: vācieša H. Goedšes 1868. gadā izdotais romāns «Biarica» par 12 Izraēļa cilšu vecāko pasaules pakļaušanas plāniem ar finansu operāciju palīdzību, kā arī franču sociālista un masona M. Žolī manuskripts «Dialogs starp Makjavelli un Monteskjē ellē». Atsevišķas satura un stila paralēles tomēr ir vājš arguments apgalvojumam par Protokolu atvasināšanu no minētajiem darbiem. Šādas paralēles iespējams vilkt arī ar, piemēram, N. Makjavelli darbiem un Veco Derību.

Neraugoties uz to, ka minētā versija neiztur kritiku, to aizstāv arī mūsdienu vēstures un politoloģijas autoritātes.

Kā vienu no spēcīgākajiem argumentiem Protokolu viltošanas aizstāvji mēdz minēt Bernes pilsētas tiesas spriedumu 1936. gadā. Process aizsākās 1932. gadā, kad tika ierosināta lieta pret Šveices nacionālo partiju par Protokolu drukāto tekstu izplatīšanu. Pēc četriem gadiem tiesa atzina, ka Protokoli ir viltojums. Spriedums balstījās tikai uz divu liecinieču – K. Radzivilas un K. Herbletas izteikumiem, kas it kā 1904. vai 1905. g. Parīzē uzzinājušas, ka P. Račkovskis fabricējis Protokolus. Tiesa vairākkārt pieprasīja dokumentu kopijas par šo lietu no Padomju Savienības arhīviem, taču saņēma atbildes, ka cariskās Krievijas iestāžu fondos tādi nav atrodami. Jāpiebilst, ka P. Račkovskis liecinieču minētajā laikā Parīzē neatradās, turklāt Protokoli atklātībā bija nonākuši jau desmit gadus agrāk. Pierādījumu trūkuma dēļ apelācijas tiesa Cīrihē 1937. gadā Bernes tiesas spriedumu atcēla.

Antisemītiski noskaņotie autori visbiežāk ir izvirzījuši versiju, ka Ciānas Gudro protokoli nolasīti pirmā cionistu kongresa slepenā sēdē 1897. gadā Bāzelē, un to autors ir cionistu kustības līderis T. Hercls vai viņa tuvākie līdzgaitnieki. Viens no senebreju valodā rakstīto Protokolu eksemplāriem esot izzagts un 1906. gadā nonācis Britu muzejā, kur to angliski pārtulkojis muzeja līdzstrādnieks P. Mardsens. Šādā rakursā Protokoli kļuva par svarīgāko antisemītu argumentu viņu darbības nepieciešamības pamatojumam, jo it kā pierādīja teksta izcelsmi cionistu aprindās, kas vadot «vispasaules žīdismu». «Ciānas Gudro padome» esot ebreju garīgās un finansu aristokrātijas varenākie pārstāvji, kuru mērķis ir varas iegūšana visā pasaulē un neebreju paverdzināšana. Tomēr, kā tiks izklāstīts tālāk, šai versijai ir vēl vairāk vājo vietu nekā Protokolu safabricēšanas aizstāvju apgalvojumiem.

Protokolu nonākšana atklātībā

Pateicoties slepeno organizāciju pētnieku O. Platonova un J. Begunova pētījumiem Šveices un ASV arhīvos, ir iespējams izstrādāt Protokolu izcelsmes ticamāko versiju.

1884. gadā Krievijas sūtņa Portugālē meita, kņaze J. Gļinka Parīzē par 2500 frankiem uzpirka savu paziņu, masonu ložas «Memfis – Micraim» biedru J. Šorstu – Šapiro, lai viņš uz vienu nakti izzog no ložas arhīva dokumentu, kas pierādītu masonu darbības kaitīgumu valstīm un sabiedrībai. J. Šorsts – Šapiro izgrieza no protokolu sējuma kaudzīti lapu, kuras J. Gļinka pārrakstīja. «Memfis Mizraim» loceklis protokolu fragmentu veiksmīgi atgrieza vietā, taču ložas brāļi viņa nodarījumu, visticamāk, atklāja, un J. Šorsts – Šapiro pēc dažiem gadiem Ēģiptē tika nogalināts. Kņaze Gļinka Protokolu tekstu pārtulkoja no franču (nevis senebreju!) valodas krieviski, un tulkojumu mēģināja iesniegt caram Aleksandram III, kurš to atstāja bez ievērības. Drīz pēc tam galma intriga caru noskaņoja pret kņazi, un monarhs J. Gļinku izsūtīja no galvaspilsētas uz viņas dzimtas muižu Tulas guberņas Čerņas apriņķī.

Šeit kņaze Protokolu tulkojumu nodeva apriņķa muižniecības priekšsēdim A. Suhostinam, kurš tos savukārt 1895. gadā iesniedza savam draugam, dzelzceļa inženierim P. Stepanovam. P. Stepanovam bija tuvi sakari ar galma ļaudīm, un, iespējams, pēc neveiksmīga mēģinājuma atkārtoti pievērst Protokoliem cara uzmanību, viņš tos 1895. gadā pavairoja ar hektogrāfu, bet 1897. gadā – nodrukāja nelielā tirāžā. Vēl 20. gs. 30. gados Ļeņina bibliotēkā Maskavā glabājās hektogrāfiskā izdevuma eksemplārs, kas 60. gados jau bija nozudis. Iespējams, ka Protokoli 19. gs. beigās pavairoti arī rokrakstā, un kādi no šiem eksemplāriem nonākuši Rietumeiropas valstīs.

Pavairoto tekstu 1903. gadā avīzē «Znamja» ar nosaukumu «Ebreju sazvērestība» pārpublicēja žurnālists P. Kruševans. 1905. gadā G. Butmi plašus Protokolu fragmentus ievietoja savā grāmatā «Mūsu nelaimju cēlonis», kurā centās pierādīt, ka ebreji plānoti grauj Krievijas ekonomiku. Kā redzams, pirmie Protokolu publicētāji ir traktējuši tos nekritiski un subjektīvi, skaidrojot to izcelsmi ar ebreju sazvērestības plānošanu.

Tāpat rīkojās arī pazīstamākais Protokolu publicētājs, reliģiozais krievu muižnieks un Antikrista atnākšanas pazīmju meklētājs S. Niluss. Viņš pirmais tekstus nodēvēja par «Ciānas Gudro protokoliem» un 1905. g. publicēja brošūrā «Lielais mazajā jeb Antikrists kā drīza politiska iespējamība». Publicētājs Protokolu tekstu sadalīja nodaļās, apgādāja ar anotācijām un plašiem komentāriem. Brošūras otrā izdevuma (1911.g.) priekšvārdā S. Niluss raksta, ka 1901. gadā viņš ieguvis no kāda tuva cilvēka, kas tagad miris, rokrakstu, kurā atklāti vispasaules ebreju – masonu sazvērestības noslēpumi. Rokraksta dāvinātājs apgalvoja, ka tas ir tulkojums no oriģināldokumentiem, ko kāda sieviete nozagusi vienam no ietekmīgākajiem un zinošākajiem masonu vadītājiem pēc slepenas «iesvētīto» sapulces Francijā. Nilusa publikācijas mērķis nebija noskaņot kristīgos pret ebrejiem, bet brīdināt kristīgos brāļus par draudiem valstīm un kristīgajai ticībai, ko ieplānojuši sagraut ebreju aristokrāti un masoni, lai par vispasaules valdnieku varētu padarīt Antikristu – Ciānas ķēniņu.

Protokolu «ebrejisko izcelsmi» nekritiski pārņēma to vēlākie publicētāji Eiropas valstīs un ASV. Latviski Protokolu lielāko daļu savā grāmatā «Svētās tautas nesvētie darbi» iekļāva antikomunists, antisemīts un atturības kustības vadītājs J. Dāvis 1935. gadā. Tā kā Protokolos ir aprakstītas slepena centra vadītas, reāli notikušas vai notiekošas politiskās, ekonomiskās un sabiedriskās norises, to īstumam noticēja daudzi. «Žīdu sazvērestību» kā attaisnojumu ebreju vajāšanai plaši izmantoja arī vācu nacisti. Nav zināmas liecības par to, ka 20. gs. 20.–30. gados kāds Protokolu autentiskuma piekritējs būtu uzskatījis, ka to autori tomēr nav ebreju slepenie vai publiskie līderi.

Pateicoties Protokoliem, ebreju tauta kļuva par viltus mērķi antisemītiem.

Kas ir «Ciānas gudrie»?

Lai atbildētu uz šo jautājumu, pēc iespējas detalizētāk jāanalizē Protokolu teksti un to saistība ar slepeno organizāciju vēsturi.

Pēc teksta stila un satura Protokoli nav nedz literārs darbs, nedz apcerējums. Tie ir runas konspekti, kuros izvērstāk fiksēts svarīgākais, bet labi zināmas lietas pieminētas tikai garāmejot. Runātājs sevi vai organizāciju nenosauc – viņš konsekventi lieto vietniekvārdu «mēs», un runā manāma izteikta varas apziņa, kas ļauj viņu pieskaitīt organizācijas vadoņiem.

Šie «mēs» ir slepena biedrība, kas runas protokolēšanas laikā – 19. gs. nogalē jau bija ieguvusi tādu ekonomisko un politisko varu, lai plānotu vispasaules kundzību. Protokoli ir šīs biedrības paveiktā raksturojums un nākotnes darbības vadlīnijas, izklāstītas sausā, lietišķā un bezkaislīgā valodā. Izteiksme ir nedaudz frivola – tā mēdz runāt nevis plašākas auditorijas priekšā, bet tuvu paziņu vidū. No teksta dveš auksts aprēķins, varaskāre un pie «mums» nepiederošo neizmērojama nīšana un nicināšana. Analizējot Ciānas Gudro Protokolos izklāstītās slepenās biedrības aktivitātes un darbības metodes, iespējams secināt, ka to veido Eiropas bagātākie cilvēki, kas kontrolē daudzu valstu politiku un pamatoti dēvē sevi par slepeno Supervaldību.

«Ciānas Gudrie» ir S. Nilusa ieviests apzīmējums. Tas veidots, vadoties pēc slepenās biedrības darbības galamērķa – vispasaules valdnieka, saukta par «Ciānas asiņu ķēniņu», iecelšanas. Savukārt «mūsu gudrie» ir kopš bērnības sagatavoti speciālisti slepenai pasaules pārvaldīšanai ar viegli manipulējamu «ne–mūsu» jeb, kā Protokolos teikts, goju politiķu rokām.

Ciāna ir kalns Jeruzālemē, uz kura atradās Izraēļa ķēniņa Dāvida pils, bet apzīmējums gojim – «tautas» Vecajā Derībā jeb Torā attiecināts uz visiem tiem, kas neseko Izraēļa dieva Jahves derībai. Jau šie apzīmējumi vien neviļus rosina saistīt Protokolus ar ebrejiem, taču jāņem vērā, ka Toras un ebreju maģijas – kabalas jēdzienus un simboliku Eiropas slepenajās organizācijās, sevišķi magu un alķīmiķu brālībās plaši pielietoja jau kopš viduslaikiem.

Ebreji Protokolos ir pieminēti tikai divreiz – sakarā ar Ciānas Gudro plānoti izraisīto antisemītismu. Arī Ciānas ķēniņš nav vis ebreju gaidītais dievišķais mesija, bet gan pašu Ciānas gudro speciāli izraudzīts un audzināts cilvēks. Tam, ka Ciānas Gudrie nepārstāv ebreju tautu, vispārliecinošākais arguments un reizē arī atslēga viņu brālības izcelsmei ir Protokolos minētā «mūsu» zīme – Simboliskā Čūska.

Čūska nav sastopama ebreju simbolikā, bet ir labi pazīstama zīme melno magu un alķīmiķu brālībās. Ciānas gudro idejas un simboli liecina par viņu saistību ar ļoti seno Čūskas brālību, kas rakstos pirmoreiz minēta 14. gs., bet vēlāk kļuva pazīstama ar iluminātu nosaukumu. Senebreju valodā čūska – neheš nozīmē arī «atšifrēt, atklāt», kam nozīmes ziņā tuvs ir latīņu vārds illuminare – «apgaismot, izzināt». Slepeno organizāciju pētnieks D. Aiks iluminātu eliti uzskata par Zemes senās rases – saprātīgo rāpuļu jeb reptoīdu tiešajiem ģenētiskajiem pēcnācējiem, vai arī reptoīdu telepātiskajiem aģentiem cilvēces iznīcināšanas un paverdzināšanas darbā. Čūskas brālības darbībai ir raksturīga pretinieka īpašību smalka izpētīšana un to izmantošana savu nolūku īstenošanai, sev izdevīga brīža pacietīga gaidīšana, auksts precīzs prāts un emociju trūkums. Šādas rāpuliskas iezīmes vērojamas arī Ciānas Gudro darbības programmā.

Iluminātu brālība ar nosaukumu Bavārijas iluminātu ordenis atklātībā parādījās 1776. gadā. Ordeņa oficiālie mērķi bija cilvēku izglītošana un tikumiskā pilnveidošana, taču patiesie nolūki klajā nāca 1786. gadā, kad kratīšanas laikā tika atrasts ordeņa slepenais arhīvs. Praktiski visi Protokolos atklātie Ciānas Gudro mērķi, līdzekļi un taktika bija izklāstīti jau iluminātu dokumentos, sevišķi tā sauktajā Sātana Derībā. Saskaņā ar to, iluminātu mērķis ir pasaules kundzība, kas sasniedzama, likvidējot valstis, reliģiju un sabiedrības morālās vērtības. Lai to īstenotu, iluminātiem jāpakļauj un jāveido sabiedriskā doma, jāsēj pasaulē ķildas un šaubas, līdz cilvēki būs apmulsināti tiktāl, ka zaudēs jebkādu interesi par politiku. Bez tam jākultivē un jāslavē netikumi, jācīnās pret atsevišķas personības spēku un par bezrakstura pūļa izveidošanu, kurā nevar pastāvēt personiskais viedoklis. Ilumināti uzskata, ka valstis visefektīvāk var pakļaut ar ārējo parādu palīdzību, bet vispasaules varas sagrābšana panākama, izraisot plaša mēroga badu, karus un nemierus. To nomocītie cilvēki labprātīgi pieņems iluminātu varu, kas tiks pasniegta kā visu nelaimju novērsēja.

Iluminātu ordeni var raksturot kā totalitāru organizāciju. Tā bija sadalīta 13 hierarhiski pakārtotās pakāpēs. Zemāko pakāpju biedri nepazina augstākos, tomēr akli pakļāvās viņu rīkojumiem. Ilumināti plaši izmantoja ietekmīgu personu iesaistīšanu savās rindās un vēlāku manipulēšanu ar tiem ar šantāžas palīdzību. Vislielākais iluminātu panākums bija iefiltrēšanās masonu ložās un to kontrolēšana. 18. gadsimta 80. gados Eiropas lielākās ložas jau bija iluminātu ordeņa piedēklis, ko zemāko pakāpju masoni pat nenojauta. Neraugoties uz iluminātu ordeņa aizliegšanu Bavārijā, tas turpināja pastāvēt un pārņemt savā varā pasaules finansu un politisko eliti. Brālības un garīgas pilnveidošanās idejas turpmāk bija tikai ēsma, ar ko ievilināt ļaudis masonu zemākajās pakāpēs un padarīt par augstāko pakāpju instrumentiem.

Ciānas Gudro ieplānotais nākotnes «Ciānas asiņu (respektīvi, dzimtas) ķēniņš» liecina par Gudro saikni ar Ciānas ordeni – slepenu savienību ar stingru hierarhiju, kas izveidojās krustnešu ieņemtajā Jeruzālemē 11. gadsimta beigās. Aiz šķietamās piederības katoļu baznīcai slēpās Ciānas ordeņa centieni to sašķelt. Ordeņa biedri bija ievērojamākie renesanses un reformācijas darbinieki – L. da Vinči, Rafaēls, U. Cvinglijs, rozenkreiceru ordeņa izveidotājs J. Andrea un citi. Ciānas ordenis jeb priorāts kā neliela klubveida organizācija turpina pastāvēt arī mūsdienās. Pasaulslavenajā D. Brauna romānā «Da Vinči kods» Ciānas ordenis attēlots kā Svētā Grāla – Jēzus Kristus un Marijas Magdalēnas ģenētisko pēcteču līnijas sargātājs no katoļu baznīcas centieniem to iznīcināt. Šajā ziņā D. Braunam ir daļēja taisnība – Ciānas ordenis par Jēzus Kristus pēctečiem uzskata franku karaļu Merovingu dinastiju, un ordeņa mērķis ir panākt dinastijas atjaunošanu Francijas tronī. Šī ideja ir pretrunā ar Kristus mācību, kas sludina Dieva valstību bez laicīga valdnieka. Turklāt Ciānas ordenis Merovingu pretenzijas uz varu pamato ar viņu izcelsmi ne tik daudz no Kristus, kā Izraēļa ķēniņa Dāvida, kuram dievs Jahve apsolījis kundzību pār visām tautām. Tādējādi Ciānas ordeņa un Ciānas Gudro centieni panākt šķietami dievišķas izcelsmes laicīga valdnieka celšanu tronī iegūst antikristiskas iezīmes. Protokoli atklāj, ka valdnieks iecerēts kā vispasaules tirāns, kuram ļaudis pakļausies baiļu vadīti. Tādēļ viņa varai nav nekā kopīga ar Jēzus Kristus mācību. Tieši otrādi – Ciānas asiņu ķēniņa vara paredz gan kristietības, gan jebkādas cilvēciskās morāles izdeldēšanu.

Devīze – spēks un liekulība

Kā jau tika minēts, Protokolos paustās Gudro ideoloģijas galvenā iezīme ir vairumam slepeno organizāciju raksturīgā augstprātīgā un nicinošā attieksme pret organizācijai nepiederošajiem. Gudrie sevi uzskata par dievišķiem izredzētajiem pasaules pārvaldīšanai, bet gojus – par lopiskiem radījumiem, kurus drīkst izmantot, ignorējot jebkādas morāles normas, un iznīcināt, ja goji kļūst izredzētajiem lieki vai traucējoši: «Nāve ir katra neizbēgams gals. Labāk šo galu tuvināt tiem, kas traucē mūsu lietai.»

Savā darbībā Gudrie vadās pēc pamatpostulāta: cilvēku ar ļauniem instinktiem ir vairāk nekā labo, tādēļ labākus rezultātus viņu pārvaldīšanā var gūt ar vardarbību un iebiedēšanu, nevis akadēmiskiem spriedelējumiem. Katrs cilvēks tiecas pēc varas, un cilvēkus var pārvaldīt tikai ar rupja spēka palīdzību: «Politikai nav nekā kopīga ar morāli. Tam, kurš grib valdīt, jāpielieto gan viltība, gan liekulība.» Kamēr Gudro vara vēl nav sasniegusi tādu ietekmi, lai īstenotu atklātu teroru, manipulācijās ar goju sabiedrību jāpielieto viltība un liekulība: «Mūsu vara mūsdienās, kad šķobās visas valdības, būs neuzvarama, jo tā būs neredzama līdz laikam, kad nostiprināsies tādā mērā, ka tai nespēs kaitēt nekāda viltība.»

Manipulācijām vislabāk pakļaujas pūlis, tāpēc Gudrie vislielāko uzmanību velta pūļa izveidošanai. Kā Gudrie atzīst, šis uzdevums lielā mērā jau ir paveikts: «Politiskā brīvība ir tikai ideja, nevis fakts, taču šo ideju var pielietot, lai piesaistītu masas. Šo uzdevumu atvieglina pretinieka saindēšana ar šo pašu ideju, tā dēvēto liberālismu.» «Brīvības ideja ir neīstenojama, jo neviens neprot to lietot mēreni. Atliek tikai tautai uz kādu laiku piešķirt pašpārvaldes tiesības, lai tās pārvērstos par izlaidību.»

Manipulēt ar pūli, kas seko vairākumam vai daiļrunīgākajiem oratoriem, ir ļoti vienkārši: «Katrs pūļa lēmums ir atkarīgs no nejauša vai inspirēta vairākuma, kurš, nezinot politikas noslēpumus, pieņem absurdus lēmumus, kas rada anarhijas iedīgļus pārvaldē.»

Turoties pie postulāta, ka brīvība un vienlīdzība ir tikai fikcijas, Gudrie tomēr atzīst, ka arī brīvība varētu būt nekaitīga un pastāvēt valstī, nekaitējot tautu labklājībai, ja tā balstītos uz ticības Dievam principiem, uz cilvēces brālību ārpus domas par vienlīdzību, kura ir pretrunā pašiem radīšanas pamatiem, kas nosaka pakļautību. Ar tādu ticību tautu varētu vadīt draudžu gādība, un tā mierīgi un pazemīgi ietu zem sava garīgā gana rokas, pakļaujoties Dieva kārtībai zemes virsū. Lūk, kāpēc mums ir nepieciešams sagraut ticību, izraut no goju mutēm pašu Dievības un Gara principu, un visu nomainīt ar aprēķinu un materiālajām vajadzībām.»

Kā galveno panākumu cīņā pret reliģiju Gudrie atzīmēja goju garīdzniecības nomelnošanu tādā mērā, ka tās ietekme uz tautu kritās ar katru dienu. Par vienu no saviem galvenajiem konkurentiem cīņā par varu viņi atzīst pāvesta galmu, uz kuru plānots vērst pūļa uzbrukumu, vēlāk uzstājoties kā pāvesta varas glābējiem un iefiltrējoties galmā, tādējādi sadragājot tā spēku.

Maigais apziņas terors

Ciānas gudrie bez mazākajām šaubām apgalvo, ka galvenais manipulāciju līdzeklis – nauda ir viņu rokās. Tas atbilst 19. gadsimta beigu un vēlāku laiku situācijai, kad banku apvienības un ražošanas tresti spēja ietekmēt politekonomiskās norises visā pasaulē: «Uz dabiskās un dzimtu aristokrātijas drupām mēs uzcēlām savas inteliģences aristokrātiju, pirmām kārtām, naudas aristokrātiju.» Valsts mehānismu virza viens dzinējs – zelts; arī šo faktu Gudrie konstatē jau kā spēkā esošu.

Viņi pasludina: «Prese un zelts ir mūsu rokās». Nauda sniedz iespēju kontrolēt masu saziņas līdzekļus, un līdz ar to – arī sabiedrisko domu. Gudrie pamatoti konstatē, ka tauta akli tic drukātajam vārdam, un visdažādāko novirzienu preses izdevumu pārvaldīšana ne tikai ļauj uzzināt sabiedriskās domas noskaņu, bet arī virzīt to sev vēlamā gultnē. Vienlaikus Gudrie bija ieplānojuši slēpto cenzūru, nepieļaujot sev nevēlamu ziņu nokļūšanu masu saziņas līdzekļos.

Nozīmīgākā Gudro manipulāciju panākumu atslēga ir iedarbošanās uz cilvēku apziņu, ierosinot un izmantojot zemiskākās cilvēku jūtas: «Kontaktējoties ar cilvēkiem, kas mums vajadzīgi, mēs vienmēr esam iedarbojušies uz cilvēka prāta vissmalkākajām stīgām – aprēķinu, alkatību, materiālo vajadzību nepiesātināmību, bet katra no minētajām cilvēku vājībām, to atsevišķi ņemot, ir spējīga nokaut iniciatīvu, nododot ļaužu gribu viņu darbības pircēja rīcībā.»

Gudrie atzīst, ka gan materiālā progresa ideja, gan darvinisms, marksisms un nīčeānisms ir viņu speciāli radīti, lai sagrautu goju prātus un rosinātu sacelties pret dabisko kārtību. Savukārt speciāli kultivētā greznības kāre un dažādas baudas grauj goju spēku.

Progress, kā atzīst Gudrie, ir melīga ideja, kas «kalpo patiesības aizmiglošanai, kuru nezina neviens, izņemot mūs.»

Gudrie vairākkārt uzsver, ka iefiltrēšanos politiskajās, ekonomiskajās un akadēmiskajās aprindās viņi īsteno ar masonu ložu palīdzību. Ložu īsteno vadību un mērķus pārzina tikai masonu augstākās pakāpes, kas atrodas pilnīgā Gudro kontrolē. Zemāko pakāpju masoni akli pakļaujas hierarhijas virsotnei, ticēdami, ka darbojas cilvēces apgaismības un progresa vārdā, vai arī ložās sev gūstot ārišķīgu godu un atzinību. Kad «redzamā masonērija» Gudrajiem vairs nebūs vajadzīga, tā tiks iznīcināta, pieviltos masonus meistarīgi noindējot vai inficējot ar nāvējošām slimībām.

Galvenais ienaidnieks – individualitāte

Tā kā Gudro plānu īstenošanas priekšnoteikums ir sabiedrības padarīšana par pūli, viņi atzīst, ka nav nekā bīstamāka par personisko iniciatīvu: «Mums jāvirza goju sabiedrību izglītība tā, lai katras darbības, kur vajadzīga iniciatīva, priekšā viņiem bezcerīgā bezspēcībā nolaistos rokas.»

Individualitāti visefektīvāk nomāc kolektīvisma ideja: «Mēs gojus esam uzsēdinājuši uz sapņa par cilvēka individualitātes iekļaušanos simboliskā kolektīvisma vienībā, zirdziņa. Viņi vēl nav sapratuši un nesapratīs, ka šis zirdziņš ir galvenā dabas likuma klaja pārkāpšana, kas kopš paša pasaules sākuma ir radījis vienību, kas nelīdzinās citām, tieši individualitātes nolūkā.»

Galvenais ierocis – pūļa skaudība un naids

Gudro politisko panākumu ķīla ir pastāvīgs nemiers un naids, kas tiek radīti un uzturēti gan šķiru, gan valstu un tautu starpā. Ar visdažādākā mēroga konfliktiem goji tiek sašķelti un novājināti. Ciānas Gudro cīņa par vispasaules varu ir visasiņainākā, kādu pieredzējusi pasaule, tomēr tā tiek izcīnīta vienīgi ar goju rokām.

Eiropas monarhijās tika īstenota valdnieka atšķelšana no tautas ar korumpētu ierēdņu palīdzību: «Valdnieku aizsedz viņa pārstāvji, kas muļķo tautu, aizraujoties ar savu nekontrolējamo un bezatbildīgo varu. Valdnieki, kuriem laupīta pieeja tautai, vairs nevar ar to vienoties.» Līdz ar to strauji zuda valdnieku autoritāte tautās, kas savukārt radīja priekšnoteikumus revolūcijām un valsts apvērsumiem.

Tanī pašā laikā ar ekonomisku manipulāciju palīdzību sabiedrība tika sašķelta savstarpēji naidīgās šķirās: daudzos nabadzīgos proletāriešos un nedaudzos bagātos uzņēmējos: «Nabadzība tautu ir piekalusi smagam darbam spēcīgāk nekā verdzība un dzimtbūšana. No nabadzības nav iespējams atrauties.» Nabadzībā slīgstošais strādnieku pūlis, kurā tiek kultivēts naids un skaudība pret bagātajiem, bija Gudro karaspēks cīņā pret monarhijām: «Mēs izliksimies par strādnieku glābēju no nabadzības, kad piedāvāsim viņam stāties mūsu karapulkā – sociālistu, anarhistu, komunāru rindās.» «Ar nabadzību un skaudīgu naidu, kas rodas no tās, mēs virzām pūļus un ar viņu rokām aizmēžam tos, kas mums traucē.» «Ar zelta palīdzību izraisījuši vispārēju ekonomisku krīzi, mēs izmetīsim ielās strādnieku pūļus vienlaicīgi visā Eiropā. Šie pūļi ar baudu metīsies izliet asinis tiem, kurus viņi savā tumsonībā apskauž kopš bērnības, un kuru mantu viņi tad varēs laupīt.»

Monarhiju sagraušana un valsts iekārtu nomaiņa uz tā dēvēto demokrātismu un liberālismu tomēr nenesīs gaidīto uzplaukumu un saskaņu. Saskaņā ar Gudro nodomiem, demokrātija tikai padziļinās šķelšanos sabiedrībā: «Partiju sašķeltība tās visas ir nodevusi mūsu rīcībā, jo tām, lai vestu sāncensīgo cīņu, vajadzīga nauda, bet tā visa ir mūsu rokās.»

Goju vairākumam smags darbs kā dzīves nepieciešamība pastāvēs arī demokrātiskajās un liberālajās sabiedrībās. Gan darbs, gan piedāvātās izklaides un kaislības novirzīs goju uzmanību no Gudro politiskajām intrigām.

Ja kāda valsts izrādītu pretestību Gudro plāniem, viņu arsenālā paredzēts izprovocēts karš no kaimiņvalstu puses. «Bet, ja arī kaimiņi noskaņoti pret mums, jādod pretspars ar vispārēju karu.»

Vispārēja naida un nesaskaņu sistēmā iekļausies arī antisemītisms, kas, kā ciniski apgalvo Gudrie, «ir radīts pēc mūsu vajadzības un rīkojuma, jo tas nepieciešams mūsu mazāko brāļu pārvaldīšanai.»

Turpinājums sekos

Agris Dzenis

brīvvēsturnieks

Avots: http://latvietis.lv/index.cgi?action=7&id=1701