Kaujaslauks – ekonomikas joma

Gudro izdomātās politekonomijas teorijas par valdnieku ir padarījušas kapitālu, līdz ar to politiskās un ekonomiskās norises ir savstarpēji cieši saistītas, un ar ekonomisku manipulāciju palīdzību viegli iespējams ietekmēt politiku.

Kā galveno priekšnoteikumu goju ekonomikas sagraušanai Gudrie min spēcīgas tieksmes pēc greznības attīstīšanu goju vidū, kas veicinās kapitāla bezjēdzīgu izšķērdēšanu. Gojus jānovirza uz rūpniecību un tirdzniecību, lai nācijas meklētu tikai pašlabumu, ieslīgtu savstarpējas konkurences cīņā un nepamanītu kopīgo ienaidnieku. Lai koncentrētu kapitālu Gudro rokās, jāizveido milzīgi monopoli, vispirms panākot kapitāla uzkrāšanas un plūsmas ierobežojumu likvidēšanu.

Par efektīvāko valstu pakļaušanas līdzekli Gudrie uzskata valstu ārējos aizņēmumus: «Ekonomiskās krīzes goju vidū esam veikuši ar naudas izņemšanu no apgrozības un valstu ārējiem aizņēmumiem. Saprātīgas nodokļu politikas vietā bezsmadzeņu goji piekrīt aizņēmumiem, kurus ar procentiem vienalga būs jāatdod no pavalstnieku kabatām. Īstais valsts valdītājs bija un ir valdības kreditors.» Ekonomiskie līgumi un parādu saistības veido tīmekli, ar kuru Gudrie ir saistījuši visas valdības, izliekoties par tādiem, kas rūpējas par valstu uzplaukumu un labklājību.

Nodokļus no nabagajiem Gudrie uzskata par revolūcijas sēklu un kaitējumu valstij, «kas zaudē lielo, dzenoties pēc sīkā.» Par valstij visizdevīgāko Gudrie atzīst progresīvo ienākuma nodokli, kas tiks ieviests arī Ciānas ķēniņa valstī.

Cīņa politiskajā un ekonomiskajā jomā, kas caurauž visu sabiedrību, kā arī kapitāla centralizēšana ir Ciānas ķēniņa valsts rašanās priekšnoteikums: «Saspringta cīņa par virsroku, triecieni ekonomiskajā dzīvē radīs un jau ir radījuši vīlušās, aukstas un bezsirdīgas sabiedrības. Šīs sabiedrības pilnībā novērsīsies no augstākās politikas un reliģijas. To vadītājs būs tikai aprēķins, respektīvi, zelts, kuru viņi dievinās to materiālo baudu dēļ, ko tas var sniegt. Lūk tad, nevis kalpošanas labajam dēļ, pat nevis sabiedrības dēļ, bet tikai naida pret priviliģētajiem dēļ goju zemākās klases sekos mums cīņā pret mūsu konkurentiem uz varu – goju inteliģentiem.»

Kad demokrātija kļūs absurda...

Demokrātiskā iekārta laika gaitā tiks diskreditēta, padarīta par smieklīgu un absurdu. Tas sabiedrībā izraisīs pilnīgu vienaldzību pret politiku – tāda ir Gudro plāna daļa, kuras īstenošanās ir skaidri vērojama mūsdienās. Mūsdienu sabiedrības politiskā pasivitāte ir krasā pretrunā ar demokrātijas jeb tautvaldības ideju.

Haotiskums, sarežģītība un pretrunas politikā izraisīs sabiedrības riebumu pret politiku kā tādu: «Lai sagrābtu savās rokās sabiedrisko domu, to jāapjucina, izraisot tik daudz pretrunīgu viedokļu no dažādām pusēm, kamēr goji apmaldīsies to labirintā un sapratīs, ka labāk ir būt bez jebkāda viedokļa politikas jautājumos, kas patiesībā sabiedrībai arī nav jāpārzina.»

Riebumu pret demokrātiju veicina likumdošana, kas tiek padarīta nesaprotama un pretrunīga ar birokrātu komentāru un skaidrojumu palīdzību: «Pāri pastāvošajiem likumiem, tos būtiski neizmainot, bet tikai izkropļojot ar pretrunīgiem izskaidrojumiem, esam radījuši kaut ko grandiozu rezultātu ziņā. Šie rezultāti pirmkārt izpaudās tādējādi, ka izskaidrojumi nomaskēja likumus, bet tad arī pavisam aizsedza tos no valdības skatieniem ar neiespējamību izprast tādu samudžinātu likumdošanu.»

Valdību nākšanu pie varas nosaka nevis tautas griba, bet Gudro rokās esošais visspēcīgais līdzeklis – nauda. Atbildīgos posteņus demokrātisko valstu valdībās Gudrie ir paredzējuši tautā nepopulārām personām, kuru pagātnē turklāt ir kāds neatklāts noziegums, lai nepaklausības gadījumā varētu piedraudēt ar tā publiskošanu. Neraugoties uz posteņu ļaunprātīgu izmantošanu savtīgās interesēs, demoralizētā tauta ciena šādus politiķus viņu veiklo blēdību dēļ: «Nelietīgi, nelietīgi, bet – cik veikli!»

Galvenās figūras Gudro kontrolētajās demokrātiskajās valstīs būs «valdības karikatūras» – no pūļa nākuši prezidenti – marionetes, kuru pagātne ir aptraipīta ar neatklātām tumšām lietām. Gudrie plānoja šiem ielikteņiem piešķirt tiesības pasludināt karastāvokli, vienlaicīgi līdz minimumam samazinot tautas pārstāvju skaitu parlamentos. Tas būs pārejas stāvoklis pirms Ciānas ķēniņa valstības nodibināšanas.

...nāks Ciānas Despota valstība

Viltus demokrātijas un nesaskaņu haosā turpināsies Ciānas Gudro veiktā pārvaldes un sabiedriskās domas kontroles centralizācija. Goju pūlis tiks mocīts ne tikai ar rasu, tautu un reliģiju konfliktiem, bet arī ar noziedzību, speciāli izraisītu badu un slimībām. Upuri no «lopu sēklas – goju» vidus netiks ņemti vērā.

Kad visatļautība un anarhija sasniegs savu kulmināciju, Gudrie nāks atklātībā kā pasaules glābēji no pašu izraisītajām nelaimēm: «Mūsu Patvaldnieka laiks pienāks, kad tautas, ko būs izmocījušas nebūšanas un mūsu sarīkotā valdītāju nepastāvība, kliegs «Novāciet viņus! Un dodiet mums vienu vispasaules valdnieku, kurš iznīcinās nesaskaņu cēloņus – robežas, reliģijas, valstu intereses, kurš dotu mums mieru, ko mums nespēj dot mūsu valdītāji un pārstāvji!» Tad Ciānas kēniņu labprātīgi ievēlēs vispasaules pūlis.

Ciānas ķēniņa vispasaules vara būs supertotalitārisms, kas izpaudīsies kā visu cilvēka dzīves sfēru regulēšana un kontrolēšana. Kontrolēšana tiks veikta, trešdaļai sabiedrības izsekojot pārējos un ziņojot par katru pretošanās pazīmi valdībai: «Tad spiegošana nebūs kauna, bet goda lieta, bet nepamatoti ziņojumi tiks stingri sodīti.» Īpaši stingri tiks kontrolēta administrācija, ierēdņi par nepakļaušanos vai nolaidību saņems bargus sodus. Visas slepenās biedrības tiks aizliegtas, pretinieki un noziedznieki tiks arestēti pie pirmajām aizdomām un sodīti ar nāvi. Lai attaisnotu policejiskās kontroles pastiprināšanu, tiks inscinēti nemieri.

Par savas valdības centru Gudrie bija iecerējuši Eiropu. Ciānas ķēniņu, kurš apvienos gan vispasaules laicīgo, gan garīgo varu, tauta redzēs kā gādīgu tēvu, kurš publiski uzstāsies tautas priekšā, nemanāmu slepeno aģentu ielenkts. Izglītības iestāžu programmās dominēs valdnieka personības kults un «nākotnes programma», kas nomainīs pagātnes izzināšanu.

Valdniekus un troņmantniekus sagatavos Ciānas Gudro elite – «daži Dāvida sēklas dzimtas locekļi», izraugoties tos nevis pēc izcelšanās, bet spējām: «Izraēļa ķēniņam jābūt nelokāmam, stingram līdz cietsirdībai, bezkaislīgam, it īpaši brīvam no saldkaisles, lai dzīvnieciskie instinkti nepakļautu viņa prātu. Valdniekam jābūt pilnīgi perfektam.» Ar šo «pārcilvēka» ideāla aprakstu arī beidzas atklātībā nonākušais Protokolu fragments.

Ciānas Gudro idejas dzīvo un uzvar!

Ja arī pieņem, ka Protokoli ir veikls safabricējums, tā autoram vajadzēja būt izcilam pravietim, jo Gudro ieceres 20. gadsimta gaitā ir īstenojušās un turpina īstenoties ar atbaidošu precizitāti. Nav īpaši jāiedziļinās pasaules politekonomiskajās un kultūras norisēs, lai to saprastu. Ekonomikas un politikas globalizācija, finanšu un politikas sviru nokļūšana neliela personu loka rokās, apziņas manipulācijas ar masu saziņas līdzekļu palīdzību, apzināti izprovocēti globāla mēroga kari, sabiedrības demoralizācija un interešu sašaurināšana līdz materiālo vajadzību apmierināšanai, nesaskaņas ne tikai tautu un reliģiju, bet arī vecuma grupu un dzimumu starpā, valstu ekonomiskās neatkarības zaudēšana un iekļaušana lielās politekonomiskās apvienībās ir tikai spilgtākie piemēri pasaules finansu elites varaskāres uzvaras gājienam. Pasaule jau ir piedzīvojusi divus Ciānas ķēniņa valstības dibināšanas mēģinājumus – staļinisko un hitlerisko totalitārismu. Tehnoloģiju attīstīšanās, ko pūlis uzskata par progresu, nav atrisinājusi nabadzības problēmu, toties ir paplašinājusi manipulāciju iespējas ar apziņu.

Vairāki slepeno organizāciju pētnieki ir nonākuši pie secinājuma, ka reālā vara pasaulē ir koncentrējusies aptuveni 300 personu – pasaules finansu un politiskās elites – rokās. Šīs slepenās vispasaules valdības, kurā apvienojušās vairākas senās slepenās organizācijas, mērķis ir Jaunā Pasaules Kārtība – vara, kas ir identiska Gudro plānotajai Ciānas ķēniņa valstībai. Gan Pasaules Valdnieki, gan no viņiem atkarīgie sīkāka ranga politiķi stingri pieturas pie Ciānas Gudro pamatpostulāta: «Politikai nav nekā kopīga ar morāli».

1991. gada 11. septembrī ASV prezidents Dž. Bušs izteicās, ka karš pret Irāku tiek veikts ar mērķi nodibināt jaunu pasaules kārtību. Šim izteikumam reti kurš pievērsa uzmanību, tomēr notikumu tālākā attīstība liecina, ka iebrukums Irākā ir tikai sākums apzināti provocētai cīņai starp Rietumu un musulmaņu civilizāciju. Ciānas Gudro īstenotā konfliktu stratēģija līdz ar to iegūs globālus mērogus. Jau tagad ir skaidrs, ka «cīņas pret terorismu» aizsegā starptautisko apvienību biedriem iespējams gan pastiprināt policejisko kontroli pašu zemēs, gan uzbrukt jebkurai valstij, pasludinot to par «terorisma atbalstītāju». Starpcivilizāciju konflikts var izraisīt tāda mēroga ciešanas, ka globālo masu mediju apstrādātā pūļa apziņa būs gatava piedāvāt vispasaules valdnieka kroni «miera nesējam».

Protokolu ideju tālāka īstenošana rada nopietnus draudus gan individualitātes brīvībai, gan demokrātijai un cilvēcībai. Kā iespējams atbrīvoties no slepenās vispasaules valdības ietekmes?

Nenoliedzami, liela daļa tā saucamās sabiedrības masu kultūras un priekšmetu kulta ietekmē jau ir padarīta par vienaldzīgiem biorobotiem. Tiem, kuriem individuālā brīvība, miers un saskaņa vēl ir vērtība, jāielāgo, ka Ciānas Gudro panākumu vai neveiksmju atslēga ir iedarbošanās uz konkrētas personas morālajām vērtībām un tieksmēm. Ja cilvēks savu brīvību un garīgumu ir gatavs pārdot par sadzīves ērtībām, kā arī iespēju apmierināt varas, mantas un baudas kāri, tad Ciānas Gudro tīksmināšanās par «goju stulbumu» un līksmošana par Ciānas ķēniņa valstības tuvumu ir pamatota.

«Goji ir aunu bars, bet mēs viņiem esam vilki. Vai varat iedomāties, kas notiek, ja vilks iekļūst aitu kūtī?» vaicā Gudrie. Mums ir jāpavaicā sev, kas esam – auni vai tomēr brīvi cilvēki, dievišķas būtnes, kas spēj pašas veidot savu likteni, dzīvot mierā un saskaņā ar citu cilvēku brīvību?

Katram ir dota personiskās izvēles iespēja un prāts, lai prognozētu izvēles rezultātus.

Agris Dzenis

brīvvēsturnieks

Avots: http://latvietis.lv/index.cgi?action=7&id=1706