Va­ja­dzī­ba pēc tā­diem ma­te­ri­āliem kā pub­li­cē­tais Dr. Ge­or­ga Je­ke­la raksts «Vā­cu tau­tas pār­audzi­nā­ša­na» ( http://latvietis.lv/index.cgi?action=7… ) ir ne­no­lie­dza­ma. Vai­rā­ku ie­mes­lu dēļ. Pirm­kārt – tas lie­ci­na, ka jaun­iz­cep­ta­jā Ei­ro­pas liel­val­stī ne­būt ne vi­sus ir pār­ņē­mu­si glo­ba­li­zā­ci­jas eifo­ri­ja. Un otr­kārt – no tiem var uz­zi­nāt daudz ko tā­du, par ko pie mums pa­ras­ti iz­vai­rās ru­nāt vai vis­pār no­klu­sē.

Dī­vai­na, lai ne­teik­tu vai­rāk, sa­kri­tī­ba. Ja ne­skai­ta da­žas ni­an­ses, tad līdz­īgas sko­lo­ša­nas un pār­audzi­nā­ša­nas me­to­des ti­ka ­lie­to­tas ne ti­kai Rie­tum­vā­ci­jā, bet arī… tā sau­ca­mā so­ci­ālis­ma lē­ģe­ra te­ri­to­ri­jā. Sā­ku­mā gan bi­ja slep­ka­vo­ša­na un de­por­tā­ci­jas, cil­vē­kus sa­ma­la zem tan­ku kā­pur­ķē­dēm Ber­lī­nē un Bu­da­peš­tā, bet vē­lāk ti­ka pie­mē­ro­tas tās pa­šas me­to­des, ko ap­rak­sta Dr. Je­kels. No vie­tē­jiem «de­mo­krā­tis­ki» do­mā­jo­šiem ko­la­bo­ra­ci­onis­tiem un in­ter­na­ci­onā­lis­tiem ti­ka ra­dī­tas tau­tas val­dī­bas, paš­pār­val­des, bru­ņo­tos spē­kus ko­man­dē­ja ideo­lo­ģis­ki pār­audzi­nā­tie vie­tē­jie kad­ri. Kur nu vēl paš­mā­ju dro­šī­bas die­nes­ti, jo se­viš­ķi VDR un Bul­gā­ri­jā, kas sa­vā pro­fe­si­ona­li­tā­tes lī­me­nī drīz vien no­stā­jās bla­kus un rei­zēm pat pār­spē­ja sa­vus saim­nie­kus no pa­do­mi­jas dro­šīb­nie­kiem. Tie, kam sa­vu­laik tū­ris­ma brau­cie­nos ar arod­bied­rī­bas ce­ļa­zī­mēm pa­lai­mē­jās ap­mek­lēt VDR, var­būt pa­ma­nī­ja, ka, ne­ska­to­ties uz krie­vu mi­li­tā­ris­tu dau­dza­jām bā­zēm, vi­ņus pa­šus tur tik­pat kā ne­ma­nī­ja. Pat bē­dī­gi sla­ve­no mū­ri ap­sar­gā­ja un uz pār­bē­dzē­jiem šā­va pa­ši vā­cie­ši. Virs­va­dī­ba gan pa­li­ka Krem­lī, ta­ču vē­lāk iz­rā­dī­jās, ka pār­mē­rī­gi lie­la uz­rau­dzī­ba vairs ne­maz ne­bi­ja tik ne­pie­cie­ša­ma, pie­ti­ka ar iz­rī­ko­ša­nu.

1968. ga­da no­ti­ku­mi Čeho­slo­vā­ki­jā pie­rā­dī­ja, ka sko­lo­ša­na ir no­ri­tē­ju­si sek­mī­gi. Šo­reiz tan­ki, kā­pur­ķē­des žva­dzi­nā­da­mi, trau­cās ša­jā val­stī iekš­ā no vi­sām de­bess pus­ēm, kā pa­ši če­hi iro­ni­zē­ja – pie mums sā­ku­sies lie­lā ru­dens ap­ar­ša­na. Se­viš­ķi ne­špet­ni uz­ve­dās ne jau pa­do­mi­jas ar­mij­nie­ki, ku­ru vi­dū bi­ja arī dažs labs le­tiņš, bet gan mi­li­tā­ris­ti no Un­gā­ri­jas un VDR… Ie­dar­bo­jās tā sau­ca­mā Brež­ņe­va dok­trī­na par ie­ro­be­žo­to su­ve­re­ni­tā­ti. Nu kā, lai te ne­pie­min ta­gad ofi­ci­āli iz­vir­zī­to sau­kli te­pat Lat­vi­jā – ie­stā­jo­ties Ei­ro­pas val­stī bū­šot jā­at­sa­kās ti­kai no da­ļē­jas ne­at­ka­rī­bas un su­ve­re­ni­tā­tes, tā­tad val­stis­ku­ma. It­ kā su­ve­re­ni­tā­te va­rē­tu būt ie­ro­be­žo­ta! Vai nu pa­kļau­jies liel­va­rai, vai nē. Arī Po­li­jā So­li­da­ri­tā­ti no­žņau­dza ar pa­šu po­ļu spē­kiem.

Bi­ja arī ni­an­ses, kaut vai Po­li­jā. Cī­ņai ar ka­to­ļu baz­nī­cas ie­tek­mi ti­ka mīk­sti­nā­ta cen­zū­ra pre­sei un iz­dev­nie­cī­bām, de­mon­strē­ja Ho­li­vu­das grā­vē­jus, ie­spie­da tul­ko­to bul­vā­ru li­te­ra­tū­ru, ne­li­ka šķēr­šļus ne­vie­nam māk­slas žan­ram u. t. t. Šeit var sa­lī­dzi­nāt tolai­k Po­li­jā un VDR iz­do­to pre­si un grā­ma­tas. Pa­ra­dok­sā­li, bet lie­la da­ļa po­ļu ko­mu­nis­tu bi­ja ti­cī­gie un vi­ņiem arī ne­lie­dza ap­mek­lēt baz­nī­cu… Arī pri­vā­tais sek­tors ie­ņē­ma daudz lie­lā­ku vie­tu kā ci­tās soc­val­stīs.

Un Lat­vi­jā? Šeit tā­pat tā sau­ca­ma­jos augst­ākās va­ras or­gā­nos krēs­lus del­dē­ja pa­klau­sī­gi lat­vie­ši vai vī­ri ar lat­vis­kiem uz­vār­diem, kas gan ne­pra­ta pa­teikt pat pār­is vār­dus lat­vie­šu va­lo­dā. Bi­ja pat sa­va kon­sti­tū­ci­ja, «pil­so­nī­ba» un val­stis­kie at­ri­bū­ti, kā vi­sās brā­lī­ga­jās re­pub­li­kās, lai ti­kai ap­muļ­ķo­tu un ra­dī­tu ilū­zi­ju, ka im­pē­ri­ja tik tie­šām ir re­pub­li­ku (val­stu) sa­vie­nī­ba. Pa­pil­dus pār­audzi­nā­ša­nai ti­ka lais­ta dar­bā sma­gā ar­ti­lē­ri­ja – pār­krie­vo­ša­na, ko vi­sai cī­tī­gi at­bal­stī­ja vie­tē­jie jau iz­sko­lo­tie kad­ri, sa­vā sve­šu zā­ba­ku lai­zī­ša­nas kā­rē aizie­da­mi līdz idi­otis­mam. Diezin’ vai te bū­tu vērts at­gā­di­nāt, kā ti­ka nī­dēts viss na­ci­onā­lais, tas vēl aiz­vien ir svai­gā at­mi­ņā. Bet, lai cik skum­ji tas arī ne­bū­tu, pār­audzi­nā­ša­na tur­pi­nās arī ce­tur­tā mai­ja re­pub­li­kā. Vār­diņš na­ci­onāls aiz­vien bie­žāk tiek aiz­vie­tots ar ap­zī­mē­ju­mu et­nisks, jau ru­nā ne­vis par val­stis­kām, bet par et­nis­kām ro­be­žām. Pat vēl vai­rāk. Sa­vu­laik ka­pi­tā­lis­mu zā­kā­jo­šais in­ter­na­ci­onā­lists (skat. tā lai­ka jaun­iešiem do­mā­tos iz­de­vu­mus), ta­gad jau glo­bā­lis­mu slu­di­no­šais žur­nā­lists Ār­is Jan­sons (LR MP Pārstāv. pārstāvniec. PSRS preses centra vadītājs, preses atašejs 1991. gadā) laikrakstu «Latvietis Latvijā» NRA 25.05.00. no­sau­ca par ra­sis­tu la­pe­li. Pat pa­dom­ju lai­kā tā­lāk par ap­zī­mē­ju­mu bur­žu­āzis­kais na­ci­onā­lists ne­aiz­gā­ja. Ta­gad cil­vē­ki, kas sa­gla­bā­ju­ši sa­vu na­ci­onā­lo paš­ap­zi­ņu, jau tiek sau­kti par ra­sis­tiem!

Arī bi­ju­šās pa­do­mi­jas te­ri­to­ri­jā ir sa­pra­tu­ši, ka ar spai­diem un ie­bai­dī­ša­nu vē­la­mie re­zul­tā­ti nav pa­nāk­ti, jo šīs me­to­des ti­kai ra­da spī­tu un ne­pa­kļau­ša­nos. Tā­pēc pseido­cil­vē­cis­ku­ma vār­dā tiek pie­ļau­ta vi­sat­ļau­tī­ba, jo se­viš­ķi ga­du tūk­sto­šos iz­vei­do­to mo­rā­les prin­ci­pu de­gra­dē­ša­nas jo­mā. Kul­tū­ras vēr­tī­bas no­mai­na ar ma­su iz­klai­des in­dus­tri­jas sa­ra­žo­to, pa­ma­to­jot to ar «tāds ir pie­pra­sī­jums». Bet pie­pra­sī­jumu or­ga­ni­zē ar psiho­lo­ģis­ko ap­strā­di, šim no­lū­kam tē­rē­jot mil­jo­nus un spe­ku­lē­jot ar cil­vē­ku ne­ap­zi­nā­to tiek­smi pēc pri­mi­tī­vām iz­klai­dēm. Ti­kai ak­lais var neie­vē­rot, ka vi­sā pa­sau­lē no­ris stan­dar­ti­zā­ci­jas pro­ce­si zem sau­kļa par vis­pār­cil­vē­cis­kām vēr­tī­bām. Stan­dar­ti­zā­ci­ja no­ris ne jau ti­kai iz­klai­des un dzī­ves bau­dī­ša­nas jo­mās, bet arī pa­šā dzī­ves uz­tve­rē. Nā­ko­ša­jiem pa­sau­les pār­val­dī­tā­jiem, vie­no­ta­jai bi­ro­krā­ti­jas un no­men­kla­tū­ras kas­tai, ir va­ja­dzī­gas ab­so­lū­ti pa­klau­sī­gas ma­sas, kas dzī­vo pēc prin­ci­pa – no­pel­ni, tē­rē un bau­di. Un ne­do­mā.

Da­žam la­bam var ra­dīt neiz­prat­ni tas, ka tek­stā ES vie­tā lie­tots no­sau­kums Ei­ro­pas liel­valsts. Nu ko, laiks bū­tu pie tā pie­rast. Još­ka Fi­šers ta­ču skaid­ri un gai­ši pa­zi­ņo­ja, ka laiks tur­pi­nāt re­for­mas Ei­ro­pā. Tas ir – vi­sa ES val­stu po­li­tis­kā un eko­no­mis­kā va­ra jā­no­dod Bri­se­lē sa­vāk­ta­jiem kos­mo­po­lī­tiem un jā­pas­lu­di­na jaun­ā liel­valsts ar no­sau­ku­mu EIRO­PA. Ti­kai nai­vie se­vi var mie­ri­nāt, ka tās jau ti­kai pa­ša Fi­še­ra do­mas vien esot. Ne­bū­sim nai­vi, tas bi­ja ie­plā­nots jau pa­šā sā­ku­mā, kad ti­ka pie­dā­vāts pir­mais so­lis – ne­at­ka­rī­gu val­stu sa­vie­nī­ba uz brī­vā tir­gus un vie­no­tas eko­no­mi­kas prin­ci­piem. Lai ie­kār­di­nā­tu. Viss plūst un mai­nās, li­be­rā­ļi pār­top par glo­bā­lis­tiem, ku­riem pat ar Ei­ro­pas ģer­žā­vu ne­pie­tiek. Nu­pat jau sāk sap­ņot par vi­sas pa­sau­les pār­bū­vi, no­tiek tie­ši tas, par ko sap­ņo­ja bār­dai­nais Markss un vi­ņa se­ko­tā­ji.

Tau­tā gan mēdz teikt, ka pā­rāk liels ku­moss mē­dzot ie­ķer­ties rīk­lē…

Pēteris Zvirbulis

Avots: http://latvietis.lv/index.cgi?action=7…