Tā var jautāt pēc šo rindu izlasīšanas. Taču ceru, ka nacionāli domājoši tautieši pašam savu darbu aizstāvēšanu attaisnos.

Visai bezcerīga šķiet latvju tautas nākotne. Visur dzird tikai par naturalizāciju un integrāciju, tas mūsu nacionalitātes vājināšanai. Pilsonības piešķiršana pārsvarā pret mums noskaņotajiem cittautiešiem bruģē ceļu saplūšanai ar Krieviju, robežu atvēršana uz ES - kosmopolītisko spēku un ideju netraucētai ieplūšanai mūsu zemē.

Tādi ir reālie apstākļi, ko darīt? Nezinām jau, kādi nākotnē būs mazo tautu likteņi, varbūt nāks kādi labvēlīgi pagriezieni, bet pašreiz mums no abām pusēm draud nacionāla izbālēšana. Nacionālās stājas saglabāšanā daudz varētu palīdzēt piemērota literatūra, kuru šodien pabīda malā. Šodienas jaunie literāti pat ciniski izsakās, ka pirmskara neatkarīgās Latvijas literatūra esot bērnu baidīšanai. Top tāda literatūra, kur nacionālā doma vairs nemaz neparādās, vietu ieņem maznozīmīgi sadzīves sarežģījumi, seksiskas seklības, kosmopolītisms; daudz tulkojumu, it kā mums pašiem vairs nekā nebūtu. Un caurmēra lasītājs ir stipri mietpilsonisks, ņem pretī visu, ko dod un kas ir modē, noraida to, ko no augšas liek noraidīt.

Atliek vēl individuālais latviskās būtības saglabāšanas ceļš, ko spēj staigāt romantiķi un ideālisti, kam «vienmēr pār galvu ziedoša liepa šalc», kā to apliecinājis dzejnieks Fricis Bārda. Šādas būtnes visiespējamāk var būt pretēja dzimuma viens otru mīloši jaunieši. Kā zināms, mīlestība veicina visu labo un cēlo, tā var arī sevišķi veicināt tautas un tēvzemes mīlestību - sensenās dzīvās saknes, kas baro miesu un dvēseli.

Īsi pēc Latvijas valsts atjaunošanas cēlās balsis, ka okupācijas gados Latvijā palikušie un dzimušie literāti būs daudz ko rakstījuši atvilktnei, bet izrādījās, ka vairums bijuši reālisti, piemērojušies laikam, prāts pieveicis sirdi. Par sevi varu teikt, ka man padomju laikā iznākušas piecas nelielas grāmatas tikai par dabu - tā tāda netieša tēvzemes tematika. Taču daudz vairāk sarakstīts tā saucamās atvilktnes literatūras, kas gan bija glabājama drošākā vietā. Ar ārzemju tautieša atbalstu 1996. gadā iznāca apjomīga grāmata «Atvilktnes darbi» gan dzejā, gan prozā, par minēto jauniešu un tautas, un tēvzemes mīlestību. Tais gados nacionālā jūsma jau bija pieklusināta, grāmata Rīgas grāmatnīcās neparādījās, to izplatīju galvenokārt dāvinājumos. Kritiķi to atturējās vērtēt, tikai kāda populāra dzejniece man mutiski izteicās, ka es ar grāmatā ietilpstošo garo poēmu «Rietumkursas valnī» esot sev uzcēlis pieminekli. Atzinība paslepus, bet ne atklāti - nav modē tāda tēma. Otra atvilktnes grāmata «Kad brīnumpuķe zied» - sapņojums par dzīvi nepārtrauktā Latvijas valstī iznāca šoruden un izsauca asu grupveida kritiku. Esmu tais domās, ka jaunos, mūsdienīgos literātus, kas deva šo vērtējumu, ietekmējuši nacionālai domai naidīgi spēki gan no kreisās, gan labās puses. Bija mēģinājums apšaubīt, vai tas esot literārs darbs. Pretrakstā atbildēju, ka tas šobrīd ir mazsvarīgi, galvenais - nacionālā doma, kuru lūko apslāpēt. Vai atkal lokām muguras kā daudzus gadsimtus?

Manos padomju laikā slepus rakstītajos darbos ir trīs pāri spilgti nacionālu jauniešu, kuru galamērķis ģimenes - tautas pamatu pamata - dibināšana. Poēmā «Rietumkursas valnī» Zintis un Velda, siltāk - es un tu, jau vīrs un sieva, klusā mežsarga sētā slepus glabā Latvijas neatkarības gadu literatūru, stiprinās ar to, apceļo senvietas, kopj savu zemes stūrīti, sapņo par jaunu brīveslaiku. Fragments no Tērvetes pilskalna apmeklējuma:

«Stājam, brīnuma skarti, pārņemti sajūsmas trīsu:
Pilskalns slienas kā zaļš tronis, spēcīgs un plats,
Aizsegdams ziemeļu zilgmi, apkārt tā cēlajai galvai
Vasara, mājas kam te, mākoņu vainagu vij.
Zemgales lepnums un daile, visas Latvijas dārgums
Pirmoreiz atveras mums, paši veramies tam.
Svešzemes aina neviena, lai cik krāšņa tā būtu,
Zinām, nespētu mums tādas izjūtas dot.
Dzīva virmo šim kalnam apkārt tāda pat viela,
Kāda mums dvēselēs ir - zemi ar tautu tā sien.
Krāšņai, pilnīgai dzīvei brīve ir vienīgā saule,
Krūtīs ja glabājas tā, nespēj to nodzēst neviens.»

Dažas rindas no 1957. gada 18. novembrī tapuša dzejoļa:
«Ja šaubīgie jau zemojas
Un nodevēji dzīro,
Mums netrūkst avotu, kur rast,
Kaut ciešam, veldzi tīro.

Kam postā ideāli gaist,
Tas vada dzīvi žēlu,
Tas nezina, cik mūžs ir skaists
Ar brīves domu kvēlu.»

Garstāstā «Viena vasara» par vidusskolas pēdējās klases audzēkņiem Vaini un Dzīni, kas katrs no savas Latvijas malas, no lauku sētām Saldus un Madonas pusē. Ceļojumā nejauši satiekas, top nešķirami sapnī par brīvību un kopīgu dzīvi, aizrautīgi apceļo tēvzemi, sarakstās. Ar šo darbu piedalījos konkursā, protams neveiksmīgi - esot didaktisks. Tātad nevēlami paust nacionālu domu. Fragments no šī darba:

«Dzīne uzved Vaini naktsguļai jumta istabiņā. Uz galdiņa māla krūzē svaigas saulpurenes... Saulains atnāk rīts, mirdz mežu gali un rasainā ieleja. Vainis stāv pie atvērta loga un spirdzinās jaukajā ainavā. Sāk plūst Emīla Dārziņa melodija ar Kārļa Skalbes vārdiem «Mūžam zili ir Latvijas kalni.» Skaņraža, dzejnieka un latvju tautas dvēseļu vienība. Sāpes par sasistiem upuru traukiem, nav miera zem bērziem, raud kokle pār kalniem. Tagad vēl klāt gandrīz katras sētas sāpe - aizrauts kāds tuvinieks, jau gājis bojā vai tādam liktenim pakļauts. No kurienes plūst šī tautas dvēseles skumjā dziesma? Vainis redz lejā pa atvērtu logu izliekušos zeltainu galvu, kas ļaujas dziesmai. Droši vien griežas skaņuplate. Vainis paņem no krūzes saulpurenes ziedu - metīs lejup kā sveicienu Dzīnei. Bet zieda galviņa diezgan smaga, tā iztraucēs, varbūt pat nobaidīs meiteni. Viņš saplūc saujā platās, vieglās ziedlapas un palaiž lejup. Rāmajā rītā tās lēni lido kā saulainas pārslas, nogulst Dzīnes spožajos matos, uz pleciem, rokām. Viņa palūkojas augšup, pasmaida, klausās tālāk, ziedlapām apbirusi.»

Trešais jauniešu pāris Dzeinis un Sūna no silu ciemiem Madonas-Trepes valnī grāmatā «Kad brīnumpuķe zied». Sapņojums par dzīvi nepārtrauktā Latvijas valstī. Arī šis darbs rakstīts laikā, kad šāda doma skaitījās noziegums, kad nacionālajā badā arvien viļņoja dvēselē Viļa Cedriņa Latvijai veltītie vārdi: «Dzimtā valsts, svētums mans, tavi lauki miera pilni», un Jāņa Mediņa aicinājums: «Dzejniek, trulu spalvu necilā, karstas dzirkstis šķiļas tecilā!» Abi citāti no Latvijas neatkarības laikā Kultūras fonda godalgotām grāmatām. Silos ziedošās silpurenes liek izplaukt abu jauniešu mīlestībai, priecāties par sava novada un visas valsts nacionāli izkopto dzīvi. Latvija kļuvusi valsts, vienīgā pasaulē, kurā nav sveštautiešu, tas panākts ne ar varu, bet nacionālu sirdsbalsi, kas ir viscilvēciskākā tautu attiecību kārtotāja. Goda vietā zeme, darbs tēvu druvās līdzinās svētrūpei. Ikvienai jaundibinātai ģimenei valsts piešķir zemi, ja tās nav, arī Dzeinis un Sūna kļūst līdumnieki. Izkopta latvju dievestība. Iznākusi grāmata, kurā apkopoti visi latvji, vienā centrā saplūst ziņas, ja kādam pienākušas lielas grūtības, atsaucīgi tiek sniegta palīdzība. Un pašu jauniešu jaukās mīlestības attiecības, ko šodienas «gudrie» nopulgo.

Neesmu godkārīgs, vienīgā rūpe, lai manus darbus pazītu jaunatne, kas veidos mūsu nākotni.

Alberts Caune