Varbūt daudziem bohēma aizgāja kopā ar skapi un konjakveidīgajiem. Man bohēma vienmēr ir bijusi nepieciešamība. Šņabis, kas palīdz vieglāk nokļūt līdz bohēmai, ir tikai iekšā lejama lieta. Es to jau sen esmu aizstājusi tikai ar vienu, pat nu jau vecu slotu. Baigi auksts šodien, bet sniegs iztika bez slaucīšanas, jo es lidoju. Kaut pavisam mazu gabaliņu, jo auksts taču. Bet lidoju.
   Sākumā domāju - paskatīšos, kā ir tepat. Ko tad te skaistu ieraudzīt? Sniegs vienīgi skaists. Viss cits vecs, nolaists. Nekā jauna.
   Saņēmos un par spīti aukstumam aizlidoju uz turieni, kur pirms dažiem gadiem pavadīju kādu laiku un biju pat laimīga. Tur arī tagad, ja labi grib, bohēmu var sastapt. Kaut arī viss apsnidzis. Pat celiņš nav notīrīts no sniega. Kurš tad to tagad darīs, ja īrēt dzīvokli Rīgā ir lētāk, nekā pirkt benzīnu ceļam. Redzēju. Vieta ir vietā. Ātri steidzos uz siltu māju, slotu noliku pie durvīm - vēl jau sniegs būs jāslauka. Jālido ar būs.
   Līdz Rīgai neaizlidoju, kaut zinu - tur jau iekurti atmiņu ugunskuri, karstu tēju arī varot dabūt. Tās īstās barikādes pirms diviem gadu desmitiem man arī beidzās ar biezo zeķbikšu uzvilkšanu - veči aizbrauca bez manis, atstāja mani pie toreiz maziem bērniem.
   Šodien piemiņas pasākumos gan jau arī pulcējas tie, kas pārtiek no citu stāstītā par sēdošās revolūcijas ik brīdi. Tas laiks bija briesmīgs. Briesmīgi skaists arī. Pilns ar cerībām. Man šodien cerību nav. Solītāji tik sola, ka būs, būs. Tie, kas tic solījumiem, noteikti cer arī. Sava veida bohēmu gūst tie, kas dala sev pa simtniekam algu pielikumos, kaut  daudzu barikāžu laika sēdētāju mazbērni mirst badā.
   Būs drusku siltāks, varēšu aizlidot paskatīties, cik daudz pelnu palicis no piemiņas ugunskuriem. Pelni pēc ugunskura paliek. Bet kas iedegs jaunu liesmu?