No rīta, apmeklējot tualeti, es pamanīju, ka tualetes poda vāks ir pacelts. Tā sākās jauna ēra manā dzīvē. Mājās apmeties vīrietis.

Kaut arī sākumā es domāju, ka viņš neiedzīvosies: viņi taču ir kaprīzi… Pirmkārt, viņš paziņoja: ja jau mēs esam nolēmuši dzīvot kopā, tad lietot prezervatīvu ir vienkārši nehumāni. Tiesa, neprecizējot – attiecībā pret ko. Iezīmējās varianti. Mīļoto, liekas, interesēja tikai viņš pats. Mani tas neapmierināja. Es apvainoju viņu egoismā un bezrūpībā. Viņš man ieteica iegādāties vibratoru. Es viņam atgādināju, ka dzīvojam AIDS laikmetā. Viņš teica, ka neesot Tāds. Es pagrozīju pirkstu pie deniņiem. Viņš sabāza koferī savas kaklsaites. Es šķībi pasmaidīju. Viņš aizcirta durvis. Es pārkrāsoju matus. Viņš atslēdza ar savu atslēgu.
- Knapi paspēju līdz aptiekas slēgšanai. Lūk, - viņš sniedza man mazu paciņu.
- Vai tad tu biji ruda?

Un tā: mēs sākām dzīvot kopā. Vakarā atgriežoties mājās, es jau vairs nesabijos no tā, ka logos deg gaisma. Un neteicu telefona klausulē: “Jūs ne turp piezvanījāt”, ja kāds izrunāja viņa vārdu. Papildus visam pārējam mans spilvens smaržoja pēc viņa odekolona. Mīļotais naktīs krāca, vilka segu uz savu pusi – un sega krita uz grīdas. Ne sev, ne citiem.

Viņš tualetē lasīja “Mariņinu” un sauca pa spraugu: “Papīru!”
- “Izplēs pirmo lapaspusi. Un lai es to draņķi mājās neredzētu!”

Viesos viņš citēja Kantu. Katru dienu kāpa manam mincim uz astes, taisnojoties, ka netīšām. Mācīja mani orientēties pēc zvaigznēm. Un nez kāpēc uzdāvināja man piepūšamo gumijas laivu. Viņš modināja mani naktīs ar skūpstiem, nošķaidīja vannas istabā spoguli ar zobupastu un ziemā dāvināja zemenes. Īsāk sakot, bija neatvairāms.

Manā mājā parādījās mūzikas centrs un hanteles. Mūzika skanēja no rīta līdz vakaram. Hanteles gulēja zem gultas bezdarbībā. Sūcot paklāju, man katru reizi tās nācās pārstumdīt no viena kakta uz citu. Viesi vienmēr aiz tām klupa un krita. Kaimiņiene teica, ka tie dzelži maitā viesistabas estētisko izskatu. Neizturējusi es piedāvāju tās aizvākt uz pieliekamo. Mīļotais iedegās niknumā un atgādināja, ka vesels gars mājo tikai veselā miesā. Un izrādījās, ka viņš jau ir noskatījis svaru stieni sporta preču veikalā. “Muskuļi ir jātrenē,” viņš teica. Toties man tagad vienmēr pa ķērienam bija skūšanās putas.

Un galvenais, es pilntiesīgi varēju piedalīties draudzeņu sarunā “Bet manējais vakar”:
a) līdz rītam spēlēja kompjūterspēles,
b) visu dienu nogulēja zem mašīnas,
c) apēda nedēļas kotlešu krājumus,
d) sasita tasīti un apmainīja izdegušu lampiņu,
e) atkal smēķēja tualetē,
f) teica, ka seriāli notrulina,
g) visu vakaru skatījās boksu,
h) noslēpa manu telefonu grāmatiņu,
i) ir draņķis un asinssūcējs.

Īsāk sakot, kopdzīve ar vīrieti atnesa man kaudzi atklājumu. Patīkamus un ne pārāk.