Cilvēka dzīvē kaut reizi ir jābūt sakāvei.
Trīs gadus uz akmens sēdet,lai savu panāktu.
Ar neatlaidību arī klinti var cauršaut ar bultu.
Vairāku tūkstošu metru garš dambis var sagāzties no skudru pūžņa.
Tas,kas dzenas pakaļ briedim,neredz kalnus.
Durvis uz cilvēku mutēm nevar uzlikt.
Neaizturi to,kas  iet,nepadzen to,kas nāk.
Lauj tam,kas pagājis,aizpeldēt prom pa straumei.
Tam,kam ir jānotiek,tūkstots jūdžu,90jūdzes ir tikai pusceļš.
Ja roc aku,tad roc,kamēr parādās ūdens.
Kad izveseļojas,tad drudzis aizmirstas.
Ar neveiksmi sākas veiksme.
Viegli ir uzvarēt nelieti kalnos,grūtāk-nelieti savā sirdī.
Nebaidies,redzot lielu ienaidnieku,nenicini mazu ienaidnieku.
Viens brīdis pavasara vakarā tūkstots zelta gabalu vērts.
Pat saulrietā ceļš ir garš.
Kad valsts sabrūk,paliek kalni un upes.
Arī tūkstots jūdžu ceļojums sākas ar pirmo soli.
Cilvēka dzīve ir līdzīga garam ceļojumam ar smagu nastu uz muguras.
Ceļā vajadzīgs ceļinieks,dzīvē-līdzjūtība.
Ta ir viena dzīve,kas mums ir dota,vai mēs to nodzīvojam raudot vai smaidot.
(japāņu parunas)