Pareizi nomirt - vai tas ir tik svarīgi.
24. feb 2013. 13:24
Parasti mēs savu uzmanību veltām laimīgai, pārticīgai dzīvošanai, labai veselībai, veiksmei sadzīvē un darba lietās, bērniem, ģimenei bet kad runa ir par aiziešanu no šīs dzīves (šī ķermeņa), mēs to uztveram kā drūmu nenovēršamību un lielākai daļai cilvēku pat prātā neienāk, ka cilvēka ieņemšana, piedzimšana un nomiršana ir trīs vienlīdz svarīgi brīži cilvēka dzīvē. Tuva cilvēka aiziešana mums lielākoties ir emocionāls pārbaudījums un mēs tam atbilstoši arī izturamies (domājot par savām ciešanām, tuvinieka zaudēšanu). Retāk mēs aizdomājamies par to kā jūtas aizgājējs (pastāv uzskats, ka viņa ciešanas nu ir beigušās), ko mēs varētu darīt viņa labā, kā atvieglināt viņa smalkā ķermeņa tālāko ceļojumu. Dažās kristīgās konfesijās pieņemts atzīmēt 7, 9, 40 dienas pēc aiziešanas, citās tikai atzīmē mirušo piemiņas dienu un dievkalpojumā piemin aizgājēju. Arī Bībele par reinkarnāciju neko nesaka, toties sludina Mūžīgo dzīvību un gatavošanos tai visā šās dzīves garumā. .....Tālāk ieskatam dažas adreses, lai varētu salīdzināt Tibetas mūku budiskās tradīcijas un mūsdienu rietumu zinātnieku pētījumus šajā jomā....
Atslegas vārdi: nāve13, dvēsele20, reinkarnācija0, nemirstība0
Komentāri (8)
- Šķirot:
- Jaunie komentāri sākumā
- Jaunie komentāri uz beigām
Frēzija v. 25. feb 2013. 21:40 Domāju nevienam nav viegli, apzināties, ka jāaiziet, bet vai ir svarīgs tas brīdis, kad aiziet, diez vai kāds par to ir spējīgs ......... vai ir laiks aizdomāties ... :(
Ieva B. 25. feb 2013. 14:26Aizgājējam ir vieglāk kā tuviniekam!
jautrite b. 24. feb 2013. 16:00smaga slimnieka kopšana ir darbs,kas izsmeļ spēkus-gan fiziskus,gan garīgus.domāju,ka labakā būtu aiziešana -pēkšņi un miegā.
Dzēsts profils
24. feb 2013. 15:00Nu gan izdomāji
Rozālija A. 24. feb 2013. 13:54...Ingrīda Xx,ļoti labi Tevi saprotu,pati esmu tādai ellei gājusi cauri....
Būtu muļķīgi man kaut ko,šeit,publiskā telpā stāstīt,bet varianti ir....
Ja nevaram palīdzēt cilvēkam piecelties,tad ir jāpalīdz mierīgi aiziet....Skan ciniski,bet ....Mans mammuks mira no onkoloģijas....
Vasilijs P. 24. feb 2013. 13:50Jauniba esot jaed-lielopu gala-velak uzturviela-cukgala,vai kombineta ar liellopu-tad-uz vienu govi-un vienu cuku japievieno viens zirgs,lai stiprinatu mundrumu,un veselibu.
Ingrida X. 24. feb 2013. 13:47Zini- viss uzrakstītais jau ļoti pareizi. Tikai tad, un ja vēl 1:1, tev jabūt kopā diendienā ar to aizejošo cilvēku, ja viņa smadzenes jau sen citus ceļus staigā, bet ķermenis, nevarīga masa, vēl te....tad, lai cik tas sīki Tev neizklausītos, primārais kļūst visu to varēt, pirmkārt, jau fiziski, jo tas, kas jāvar, ir nežēlīgi smags darbs vārda tiešajā nozīmē; otrkārt- kā saglābt pašai sevi???, diendienā un ik nakti klausoties tajos neadekvātajos izbrēcienos, bez mitas.
Rakstu to, ar ko saskaros patlaban.
Rozālija A. 24. feb 2013. 13:44...Balti ir bijuši pietiekami viedi,lai arī šo faktu ,kā cilvēka fiziskā plāna izbeigšanos, uzskatītu par svarīgu aizgājējam pašam,ne tik daudz tuviniekiem.Bija tā saucamie-vāku vakari-kuru noturēja tūlīt pēc aiziešanas.
Ciešanas un bēdas ienāca,vai pareizāk sakot tika iesētas ,daudz vēlākā laikā.
Nav noliedzama ne Tibetas mūku darbs,ne zinātnes...Katrs pie mūžības likumiem nonāk pa saviem ceļiem....