Bez vēstures nav nākotnes. Tā jau ir. Tikai tā tagadne aizmirsusies. Vai tad tas, kā šodien dzīvojam, nav mūsu pašu vēsturē izspēlēts, ieprogrammēts.  Ir tādi, kas šodien aicina kā savulaik Barontēvam, pierakstīt latvju dainas, pierakstīt domas un idejas, lai būtu no kā izlobīt gudrības graudus. Ir tikai atšķirība - tautasdziesmas radīja, dziedāja, teica gudri un muļķi, kas nu te bija. Šodien gudrie aizbraukuši. Viņi te nespēj pārtikt no plika patriotisma vien. Kaut kādi pāvesti saka, ka cilvēks nepārtiek no maizes vien. Nepārtiek arī. Tikai to nesaprot tie politikāņi, izliekas nesaprotam.
Ziedonis devies citā pasaulē. Pēc viņa gan paliek daudz, daudz uzrakstītā, darītā. Uzrakstīto lasīs vēl daudzi. Kas paliek pēc citu aiziešanas? Tas, ka jaunie nezin tautas vēsturi? Tas, ka jaunie tic politikāņu nemitīgajiem solījumiem, ka rīt būs labāk? Tas, ka izaudzināti tādi politikāņi, kuri  uzskata, ka viņi var mainīt cilvēka tautību?
Dzeja ir liela, gudra, skaista, grūta māksla. Dzejot var skaisti, tajā laikā audzinot dēlu par politikāni, kurš tik spēj lielīties, solīt (tas nav par Ziedoņa dēlu).
Ziedonis pārkāpis vārdam diemžēl. Tikai viņš diemžēl sasniedza aizejot. Citi nesaprot diemžēl, ko nodara paši sev un citiem.