Es šajā dzīvē varu ko izlemt? Visu taču lemj kāds gudrāks, kādi gudrāki.  Pirms daudziem gadiem es vēl varēju izvēlēties profesiju, kurā strādāt, bet tagad, izskatās, jaunie arī to vairs nevarēs, vai pat jau nevar.
Cits gan varēja izvēlēties nenosist mani, bet tikai pataisīt par darbam nederīgu, atņemt ģimeni, bērnus... Par to šodien iedomājos, kad man jautāja - tu nezini, kā vecajai kaimiņienei. Nezinu. Neinteresējos. Zinu tik to, ka viņa ir kādā Lietuvas sanatorijā, pēc insulta bez kādām kustības spējām tā jau pavada otro gadu. Sirds viņai stipra. Sirdi Sibīrijā uztrenēja, uz darbu bija jāiet kādi 10 kilometri, jāstrādā arī 40 grādu aukstumā. Izsūtījums izbojāja viņas dzīvi. Sirdi gan uztrenēja.  Izsūtīja viņu 18 gados, bet nu jau pāri 80.
Saeimas deputāti atkal ierunājušies par tiem, kurus atzina par psihiski neveseliem. Tie psihiski neveselie jau laikam ir neveseli, ka dzīvo "ilgtermiņā"- kādus 100 gadus noteikti. Un tad jau kaut kad varēs pieņemt lēmumu, vai viņus atzīt par psihiski veseliem va ne. Kas lems par psihiskās veselības atzinēju psihisko veselību?
Eitanāzijas noliedzēji balstās uz visvareno - Dievs tā lēmis. Jā, tas mistiskais Dievs lēmis, ka visu par cilvēku var noteikt citi cilvēki, tikai ne pats cilvēks.
Tas esot briesmīgi, nožēlojami, ja no veciem cilvēkiem grib atbrīvoties tāpēc, ka viņi rada apgrūtinājumu. To, ka apgrūtinājumu viņi rada citiem, citi atzīst, bet to, ka dzīvot tikai dzīves pēc apgrūtinājums varbūt ir pašiem vecajiem, neviens nezina. Neprasa vecajiem, vecie par savu dzīvi neko nevar zināt, jādzīvo tik, cik Dievs nolēmis. Eitanāzijas nav. Vecie pavisam vienkārši nevar izvēlēties, durt vai nedurt to nāvējošo šprici.
Nemaz nezinu, vai tā vecā kaimiņiene izvēlētos eitanāziju, ja viņai būtu tāda iespēja. Viņa taču ir stipra, rūdīta. Kas tikai garajā dzīvē nav pieredzēts - karš, izsūtījums, fizisks darbs iecerētā garīga darba vietā, mājas celtniecība, tās uzturēšana un brukšana, citas, neesošas valsts stiprināšana, godmaņlaiki, ņirgāšanās par vecumu jau pirms gadu desmitiem, nabadzība par smago darbu, mazbērnu aizbraukšana uz citām zemēm, kur var ko nopelnīt ēšanai... Tie jau tik tādi "sīkumi", laikam jau viņa nezina, ka šoziem no mājas nozagta Jotulkrāsniņa. Ja zinātu, tad gan izvēlētos eitanāziju pie izvēles iespējas.
Bet ne es, ne viņa pat nevaram sapņot par iespēju izvēlēties. Iespējas nav. Jādzīvo.