Kad pirmo reizi kādu ieraugām vai satiekam, mēs iepazīstamies, bet vai varam kādam no sirds patiesi pateik: „Mēs esam iepazinušies!“. Cik maz ir to, kam varam pateikt šos vārdus. Vai mēs pazīstam Zemi, kas ir pie mūsu alām? Mēs to minam katru dienu, bet par to, kā tā izskatās pat nedomājam, jo tā šķiet tik pazīstama. Vissliktāk pazīstam tos, kas ir blakus vai šķietami tuvu, jo neieskatāmies pietiekami uzmanīgi un dziļi, domādami, ak, to jau pazīstu.

Debesis virs savām galvām redzam katru dienu, bet nekad neesam tām pieskārušies, un nezinām, vai tiešām tās ir tādas, kā izskatās.

Reizēm tie, kas ir blakus, nemaz negrib iepazīt viens otru. Akmens un Upe ir vienmēr pastāvējuši blakus, bet neviens nav izrādījis vēlmi iepazīt otru.

Ja nu lietus vai sniega ūdeņu būs pārāk daudz, tad Upe būs spiesta izkāpt no krastiem un pietuvoties Akmenim, bet kā šī iepazīšanās beigsies, nav zināms.

Iepazīstot otru pārāk tuvu, var arī izpostīt otra dvēseli. Upe, gribēdamaiepazīt savus Krastus, ir parāk dziļi tajos iegrauzusies un nodarījusi pāri. Zūdot robežai, mēs nodarām pāri otram vai nu tīšām, vai nejauši.

Savas visneparastākās šķautnes, grubuļainumus un rētas visbiežāk ļaujam izpētīt garām gājējiem, skrējējiem un slīdētājiem, kurus mūžā satiekam reizi, divas, ne vairāk kā trīs reizes.

Lietus lāses, ritēdamas pa Ozola lapām, ir iepazinušas katru dzīsliņu, kārpiņu, robiņu, izliekumu.

Lietus lāses, apmīļojot Ozolu, ir ripojušas pa tā repuļaino Mizu, ir izpētījušas katru mizas iedobi.

Putni un Bites, kas dzīvo Ozola dobumos, pat nezina par Ozola rētām.

Arī Vējš ikdienā ir pieskāries katram Ozola zariņam, Pienenes ziedlapiņām, bužinajis Minkas spalvu, bet nevienu Vējš nepazīst. Ja gribam iepazīt vairākas lietas reizē, mēs tām tikai pieskaramies, bet neieskatāmies tajās.

Skudra ikdienas, rāpodama pa Ozola zariem, lapām, nemaz nezina, ka rāpo pa Ozolu, jo Ozols Skudrai ir tikai nepieciešamais līdzeklis, lai sasniegtu kādu mērķi, tā ir Skudras ikdiena.

Savukārt, Ozols skaudri jūt katru Skudras kājas pieskārienu savai rētai.

Visskaudrāk un visvairāk ikdienišķo iepazīšanos jūtam tad, ja kāds tīšām vai netīšam pieskaras mūsu rētām.

Ja mūsu kažoks, miza vai tauku slānis ir pietiekami biezs, mēs neko nejūtam.

Varam iepazīt un izprast tikai līdzīgo, tādu, kas ir izskata apmēra vai uzskatu ziņā līdzīgs mums.

Mazais vai Sīkais, iepazīstot Lielo, pat nenojauš par iepazīšanos. Ja Pieneņpūka tiek iepūsta Upē, viņa neatšķir, vai tā ir Upe, Ezers vai Peļķe, jo Pieneņpūkai tas ir tikai Ūdens.

Lielajam, ja spēs saskatīt Sīko no saviem augstumiem, ir lielākas iespējas iepazīt to. Tikai pastāv risks, vai Lielais, iepazīstot Sīko, nesamīs to.

Cik gan reižu mēs neuzmanības dēļ esam saminuši kaimiņienes Skudras.

Iepazīšanās ir pieskāriens – smaids, acu skatiens – pieskāriens dvēselei.

Mēs varam iepazīt tikai līdzīgo, tādu, kas ir līdzīgs izskata, apmēru vai uzskatu ziņā. Lai iepazītos, ir vajadzīgi vismaz divi. Iepazīšanās ir tik ilgi, cik dzīvojam. Visgrūtāk ir iepazīt un izprast sevi.