Vienu dālderi ielikt lielā maisā nav slikti, ko nu glabāt vienu dālderi mazā kulītē. No lielā maisa, ja prot, var gūt visādus labumus, ne tikai paņemt desmit dālderus, kad vajag, atlikt atpakaļ kaut kad. Tikai tas lielais maiss tāds caurumains. Salāpīt grūti, pat neiespējami. Vieglāk pārbērt jaunā maisā. To vēl nemaz nevajag, dālderi paši ārā nebirst, jāpagaida lielāki caurumi.
Šai tautai vajag psiholiģisku palīdzību. Dod tikai materiālu. Psiholoģiskās darbības līdz šim  jau arī bijušas neiedarbīgas. Kā gan citādi var tikai ar likumu aizliegt dzeršanu, pīpēšanu maza bērna klātbūtnē? To tak katrs muļķis agrāk zināja, ka grūtniecei pīpēt ir neveselīgi  augošajam zīdainim. Lielie, kas tagad ar likumiem mēģina novērst savas neaudzināšanas sekas, ir briesmīgi gudri?
To, ka pavasari pali katru gadu pārvēršas arvien lielākos plūdos, redz un saprot ikviens, kurus dzīve nolikusi upju krastos. Tik tās pašvaldības, kuras arī ir applūstošo upju krastos, gaida to brīdi, kad būs nepieciešams dalīt materiālos līdzekļus no neparedzēto gadījumu budžeta. Pavasara pali ir katru gadu, sniegs arī nemaz nav stihiska nelaime, jo tas uzsnieg katru gadu. Gan jau pienāks laiks, kad dalīs naudu, jo cilvēki apsniguši. Kam vajag to psiholoģisko palīdzību? Tautai, kurai nav kultūras, jo tā iznīcināta no augšas? Psiholoģisko palīdzību nevajag augšām, lai zinātu, ko nākamo nīcināt?
Cik nav gadījies dzirdēt - es esmu tas gudrākais, es esmu ģēnijs. Tikai pats sū līdz ausīm. Kam vajag psiholoģisku palīdzību? Par naudu visu, diemžēl, nevar nopirkt. Laiku vispār nevar nopirkt. Kaut par visiem dālderiem caurā maisā.