... viņš gāja pa pļavām -
pēdiņām zaļām ,
pērnā kūla -
sajuka prātā !!
par zālīti pārtapa zaļu ...
taču viņš tikai gāja un gāja ,
pasauli zaļotpriekam ,
pirkCtiņiem zaļiem -
atslēdzot vaļā ...
sprāga pušu pumpuri skaļi ,
zaļām lapu austiņām
nu zaļi tie brīnās -
pasauli pārstaigā zaļais STARS !
vārds tam ir -
PAVASARS !
atceries , Cilvēk ,
tas Tavā ir varā ,
tā Tava ir daļa -
saglabāt pasauli zaļu !
          /Guna anuG/

Imants Ziedonis zināja stāstīt , kā reiz pilsētā bija ienācis - Mežs !
Taču cilvēku slinkums>>> tieksme pēc ērtībām >>>> smakas >>>>/ kā visa iepriekšminētā blakusprodukts / padzina mežu no pilsētas...

Tad tikpat pēkšņi, kā nācis, tas nākamajā naktī bija aizgājis, atstādams zaļu elpu pilsētas ielās, vārtos un pagalmos. Tā vēl tur ilgi dzīvoja, līdz uzvarēja atkal trokšņi un smakas, bet cilvēki tagad zina, ka vismaz reizi gadā pilsētā ienāk mežs, zaļš, zaļš mežs... tik zaļš kā nekas cits pasaulē, tik tīrs kā nekas cits pasaulē. Kad pār pilsētu reizēm nolija zaļš lietus un peļķēs uz ielām peldēja zaļi putekļi, cilvēki tad zināja, ka tie ir no priežu ziediem, un aizdomājušies ilgi skatījās peļķēs, it kā atcerēdamies: nāk zaļš mežs. Elpa viņam zaļa, uzacis zaļas, kabatas zaļas un pilnas zaļiem sienāžiem. Iebāž viņš kabatā zaļu roku un izber zaļus sienāžus pastā, stacijā, veikalā un uz ielas. Izbirst sienāži pa pilsētu, lec un dzied, un cilvēki staigā uzmanīgi, lai kādam virsū neuzmītu. Pat tramvajs apstājas, vadītājs izkāpj no kabīnes un nodzen sienāzi no sliedēm, lai nesabrauktu. Katru gadu pilsētā ienāk zaļš mežs un nokož smakas un smirdoņas, noklusina trokšņus un iznīcina putekļus. Vai tu atceries, kā pagājušajā gadā mežs ienāca pilsētā? Kad viņš gāja prom, taisni žēl palika, gribējās iet līdzi. Šogad viņš atkal nāks. Tikai nekad nevar zināt, kad. Es vakar biju mežā. Klausījos, skatījos — nekā nemana. Es prasu: "Nenāksi uz pilsētu? Nenāksi uz pilsētu?" Neatbild. Klusē. Liels, zaļš mežs.