Skaisti. Smaržojoši. Skanoši. Ziedoši. Pogojoši. Kā jau starp negaisiem. Upīša dārzā to gan nevarēja dzirdēt, jo visu pārskanēja mūzika - klavieres, mūzikas skolas bērni. Cerams, ka tie daudzie bērni muzeju neapmeklēs tikai muzeju naktī. Ir jau noteikti arī pieaugušie, kas uz muzeju iet tikai muzeju naktī. labi, ka vismaz reizi gadā, ne reizi gados 10 vai 20.
Muzejnieki sarūpējuši arī jaunu izstādi - gadu 30 vecas foogrāfijas par notikumiem muzeja pagātnē. Vai tām blakus novietosies arī šodienas Skrīveru dzejnieces Elgas radītās bildes un dzejoļi, šodien nezinām. Tāpat kā to, vai muzejs vēl dažas desmitgades izturēs pavasara lietus un ziemas sniegus.
Paši muzeja darbinieki domā par nākamo izstādi - Šefam vasarā jau būtu 80, bez Šefa diezin vai būtu daudzās takas, kuras šodien aizaug. Muzejnieki domā arī par to, kā pievienot kaut ko par Imantu Ziedoni. Abi minētie jau aizsaulē, bet ar Upīša ozoliem, Lielo Andreju nesākās Ziedoņa koku atbrīvošanas kustība? Kustība jāatsāk, lai nākamā muzeju nakts būtu vēl zaļāka.