Veiksmīgi kandidēt vēlēšanās ir katras parti­jas mērķis, un tā sasniegšanai vienmēr tiek iz­mantoti visi līdzekļi. Arī tās partijas, kas sevi uzskata par latviešu nacionālo interešu aizstā­vēm, tīko pēc deputātu krēsliem. It kā tālā pa­gātnē nogrimis laiks, kad Latvijas Republikas Pilsoņu Kongresa laikrakstā «Pavals­tnieks» norisa debates par piedalīšanos vai nepiedalīšanos 5. Saeimas vēlēšanās: vai Pilso­ņu Kongresam pastāvēt kā ārpussistēmas opo­zīcijai, vai arī censties iekļūt Saeimā un pa­nākt nacionālajām interesēm atbilstošu valdī­bas politiku, darbojoties tās iekšienē. Laiks ir vislabākais soģis un tiesnesis, tādēļ, domāju, būs vērtīgi ar šodienas acīm palūkoties, ko toreiz, sašķeļot Pilsoņu Kongresu un būtiski ie­dragājot tā darbu, laikrakstā pauda toreizējais Pilsoņu Kongresa priekšsēdētājs Māris Grīn­blats.

Par galveno uzdevumu viņš tad uzskatīja okupācijas un kolonizācijas neatgrie­zeniskas legalizācijas procesa pārtraukšanu tuvākajā laikā. Viņš bija pārliecināts, ka, Saeimā iekļuvusi, nacionālas intereses aizstāvošu deputātu grupa spēs cīnī­ties pret kolonistu naturalizāciju, valsts īpašumā esošā rūpnieciskā kompleksa ne­likumīgu «prihvatizāciju» ar Krieviju saistīto personu rokās, par īpašuma atgrieša­nu Aizsargu organizācijai un stingru valsts valodas likumu. Tāpat Grīnblata kungs apgalvoja, ka spēs ietekmēt cenu, muitas, kredītu u.t.jpr. politiku tautsaimnie­kiem vēlamā virzienā («Pavalstnieks» Nr. 3. 1993. g.).

Tas viss bija toreiz. Pateicoties tautas atbalstam, Grīnblata kungs ar saviem domubiedriem Saeimā ir sabijis nu jau daudzus gadus. Kur ir solītie rezultāti? Par deokupāciju un dekolonizāciju TB/LNNK šodien pat neiepīkstas. Varenā cīņa par valodas likumu beigusies ar to, ka šodien Latvijā nopērkamās grāmatas latvie­šu valodā ir vismaz 3 – 5 reizes dārgākas par grāmatām krievu valodā, bet pats Grīnblata kungs kompromisu un mazākā ļaunuma meklējumos tā apmaldījies, ka atrodas vienā koalīcijā ar politiķiem, kuru veikto prettautisko darbību savulaik bi­ja nolēmis apkarot.

Es negribu šeit apspriest, cik lielā mērā un kāpēc TB/LNNK nodevusi savus vē­lētājus. Jau 1993. gadā «Pavalstnieka» slejās varēja lasīt daudzus Pilsoņu Kon­gresa idejai uzticīgu cilvēku brīdinājumus par M. Grīnblata un viņa domubiedru pie­ņemtā lēmuma aplamību. Ļoti skaidri un nepārprotami toreiz tika norādīts:

1) ka nedrīkst zaudēt savu mērķi, pilsonisko stāju un savus ideālus;

2) ka kompromiss ir cīnītāju garīgā nāve;

3) ka nav iespējams auglīgs dialogs ar bijušajiem kompartijas darboņiem, kas, sazagušies, sapinušies melos un mafiozās struktūrās, uzspļauj savas tautas nā­kotnei;

4) ka Latvijas Saeimas vēlēšanu likums ir līdz nejēdzībai sakropļots un vēlēša­nas ir pārvērstas par tirgu, kur naudas maisi manipulē ar vēlēšanu sagatavošanu un iznākumu;

5) ka tie nedaudzie nacionāli noskaņotie deputāti, kas tomēr iekļūs viltus saei­mā, sava mazā skaita dēļ nevarēs ietekmēt likumu pieņemšanu;

6) ka ar laiku viņi tiks ievilkti dažādās intrigās, piekukuļoti vai iebaidīti un tādē­jādi kā opozīcija padarīti nekaitīgi;

7) ka ar savu klātbūtni viņi radīs ilūziju par viltus saeimu kā pasaules parla­mentu prasībām atbilstošu veidojumu ar normālu pozīciju un opozīciju;

8) ka Grīnblata kunga un viņa domubiedru rīcība sašķeļ un padara rīcības ne­spējīgus ap PK centrētos politiskos spēkus;

9) ka smaga būs tā garīgā sakāve un apātija, ko vēlāk piedzīvos vēlētāji, kas tic saviem deputātiem kā cīnītājiem par brīvu Latviju.

Diemžēl, šie gadi mums rāda, ka ir piepildījušies praktiski visi šie drūmie brīdinā­jumi. Bet Grīnblata kungam nav bijusi taisnība, jo viņa apgalvojumi un solījumi tā arī ir palikuši nepiepildīti.

Tādēļ es gribu jautāt, uz ko cer tās nacionālpatriotiski noskaņotās partijas un sīkpartijas, kas arī šodien kā galveno savas darbības mērķi ir izvirzījušas kandidē­šanu vēlēšanās un iekļūšanu Saeimā? Vai tiešām šie politiķi tic, ka viņiem vispārē­jas depresijas un politiskās apātijas apstākļos izdosies iegūt lielāku balsu vairāku­mu kā savulaik Grīnblata kunga domubiedru partijai? Varbūt viņi domā, ka ir morā­li tīrāki un, viltus saeimā iekļuvuši, labāk spēs izturēt pārbaudījumus, ko rada nau­da un vara?

Protams, nacionāli patriotiskajiem spēkiem ir jāapvienojas. Taču ļoti skumji, ka šīs apvienošanās galvenais iemesls ir tikai viltus saeimas vēlēšanas. Ne velti tau­tā mēdz teikt, ka daudzpartiju sistēma Latvijā ir fikcija, jo faktiski eksistē tikai viena partija, kuras īstais vārds ir «Saeimā iekļūt gribētāju partija».

Brīdi padomāsim: kāds spēks un ietekme būtu Pilsoņu Kongresam šodien, ja vi­sus šos gadus viņš būtu pastāvējis kā nesašķelta, nacionāli patriotiskos spēkus saliedējoša ārpus sistēmas opozīcija? Katrs prettautisks lēmums vai likums, ko pieņem valdība, vairo šādas ārpus sistēmas opozīcijas piekritēju un atbalstītāju skaitu! Ļaužu bezcerība un politiskā apātija veidojas tur, kur vadoņi nodod savu tautu un politiskie līderi – savus domubiedrus. Mūsu valstī šodien ir iz­veidota politiska sistēma, kur valda nauda un tiek lobētas ārvalstu intereses: ne­kalpot šim zelta teļam un iekļauties valdošajā sistēmā ir tikpat neiespējami kā peldēt ūdenī, nekļūstot slapjam. Tāpēc ir cilvēki, kas savā garīgajā dzīvē norobe­žojas no mūsu valstī notiekošajām netīrajām politiskajām spēlēm un meklē citas vērtības, ap kurām apvienoties. Daudzās, uz mūsu tautas vēsturi, etnogrāfiju, re­liģiju, dabas aizsardzību, kultūru balstītās, kustības, apvienības un organizācijas jau daļēji ir šāda savdabīga ārpus sistēmas opozīcija. Tikai šī opozīcija ir sadrum­stalota, politiski neaktīva un tai trūkst vienota centra. Tā nu iznācis, ka, neska­toties uz Saeimā sēdošo nacionāļu rosīšanos visus šos gadus, mēs politiskās cī­ņas arēnā esam zaudējuši vienu pozīciju pēc otras. Atlikušas vairs tikai trīs pa­matvērtības, kas spēj mūs vienot. Tās ir – mūsu tautas kultūra, latviskais dzīvesveids un šī zeme.

Ne katrs spēj saskatīt un saprast situācijas traģiku. Ļaudīm nepieciešama in­formācija. Tāpēc pirmais un galvenais, kas nepieciešams ārpussistēmas opozīci­jai, ir preses izdevums, kas aptver visu Latviju. Līdz šim vienīgais, man zināmais laikraksts, kas konsekventi atspoguļoja tikai latviešu intereses, neieslīgstot kā­das atsevišķas partijas mērķu un darbības reklāmā, bija «Latvietis Latvijā». Cik saprotu, tad finansiāli šis laikraksts turējās tikai uz entuziasma un ziedoju­miem, līdz arī šie niecīgie resursi beidzās. Līdzīga situācija savulaik bija ar avīzēm «Pilsonis», «Atmata», «Pavalstnieks» u.c. Katrs atsevišķi šāds preses izde­vums cīnījās par savu izdzīvošanu un šo cīņu zaudēja. Bet padomāsim, kādas ie­spējas pavērtos, ja tas viss garīgais un materiālais potenciāls, kas šodien izmē­tāts pa dažādiem latviskās Latvijas piekritēju izveidotiem politiskiem, reliģiskiem, saimnieciskiem un kultūras grupējumiem, saplūstu vienuviet, veidojot un uzturot vienu periodisku izdevumu. Cik pamatīgi tad palielinātos poligrāfiskās iespējas un lasītāju loks! Ir pietiekami daudz cilvēku, kas pēdējā desmitgadē savu nacionālo stāju apliecinājuši ne tikai skaļos vārdos, bet arī reālos darbos. Kā šādiem cilvē­kiem no dažādām organizācijām un partijām apvienoties kopējai lietai tā, lai atse­višķu provokatoru darbība nespētu kaitēt – tas jau ir darba kārtībā risināms jau­tājums. Vajadzīga tikai laba griba, savstarpēja uzticēšanās un godīgums. Ja dau­dzajiem latviešu partiju, apvienību un organizāciju līderiem neizdosies atmest sav­starpējo kašķēšanos, ambīcijas un apvienoties ārpus sistēmas opozīcijā, varēsim turpināt politisko sakāvju un zaudējumu desmitgadi.

Varbūt kāds, izlasot šo rakstu, domās, ka esmu kārtējais provokators, kas, sludinot ārpus sistēmas opozīcijas ideju, vienkārši cenšas nacionāli noskaņotus cilvēkus novirzīt no politiskās cīņas gaidāmajās vēlēšanās. Tas skanēs ļoti pesi­mistiski, bet es uzskatu, ka:

1) cīņā tikai par Saeimas krēsliem vien nacionāli patriotiskie spēki nespēs ap­vienoties;

2) ne TB/LNNK, ne jauna nacionāli patriotisko spēku apvienība, ja tāda izvei­dotos, nespēs iegūt Saeimā tik daudz vietu, lai varētu ietekmēt valdošo politiku; labākajā gadījumā sava personīgā materiālā stāvokļa uzlabošanos iegūs tikai at­sevišķi Saeimā iekļuvušie līderi – tātad visas pūles un vēlēšanu kampaņā izlieto­tie līdzekļi būs faktiski izkaisīti vējā;

3) Latvijas valsts ir iedzīta parādos un sasaistīta ar noziedzīgiem starpvalstu līgumiem tik pamatīgi, ka var teikt – latviešiem tā jau ir gandrīz zudusi.

Lai atgūtu savu valsti, vispirms ir jāsaliedējas tautai. Un to, manuprāt, var izdarīt tikai visiem nacionāli patriotiskajiem spēkiem apvienojoties ārpus sistē­mas opozīcijā.

Jānis Miezītis

Avots: http://latvietis.lv