Mans logs šobrīd ir slēgts un nespīd karsta saule. Priekšā logam savas tumši zaļās lapas ir izpletusi Kanādas kļava, līdz ar to pa logu neienāk liels karstums. Šobrīd ir laiks bez robežām kam nemainīgs saturs. Pa dzidro logu iespīd vāja gaisma, lai gan nesen tas tika nomazgāts no ziemas dzestrajām salnām, putekļiem un smaguma elpas kas nespēj caur garīgu skaistumu pasniegt svaigos rītus. Savāda sajūta, jo pirms vairākiem mēnešiem iezīmējās vēl ledus ziedu baltie raksti kā no senas pagātnes elpas, kas ietver sevī nākotnes vīzijas kuras satīsies ar iedomām un laicīgo realitāti….tagad viss ir mainījies. Viss apkārt šķiet nemainīgi dzidrs, pat vasaras krāsas liekas kā caurspīdīgas, arī koku lapas, debesis… dažreiz pēc lietus pasaule it kā iekrāsojas tās patiesajās krāsās, it kā īslaicīgi atveroties savā košumā… kāds plašums un miers! Bet es šajos brīžos saklausu un saskatu kaut ko konkrētu un izredzētu...