Man visa ir visvairāk - laimes, nelaimes, prieka, bēdu, veselības, slimības. draugu, ienaidnieku... Visa.
Katrs cilvēks ir savādāks.Visi tik to neredz. Ir tādi, kas vispār neredz tālāk par savu degungalu un to tik spēj, kā uzstāt - tev jākļūst tādam kā es, es esmu tas pareizākais. Un tā tas pareizākais nīkuļo, tik vien spēdams, kā aizrādīt citiem.
Katrs cilvēks ir savādāks. To "pareizo" gan ir bezgala daudz. Tas tik sīkums, ka pareizība arī katram sava.
Man toties visa ir visvairāk. Vienmēr ir bijis tā, ka mans rakstītais kādam ir paticis, kādam - ne. Vienam paticis viss mans rakstītais, citam tik viens rakstiņs, vienam nav paiticis viss uzrakstītais, citam - viens gabaliņš. Man tāpat visa ir visvairāk. Ir arī vēl viens variants - viņai bija galvas trauma, nav ko ņemt nopietni. Lai tak tā uzskata. To, ka uzskatītājiem pašiem ir mūžīgā galvas trauma, pat bez kāda cita fiziskas ietekmes, traumētais neapzinās. Ar savu mūžigo galvas traumu veiksmīgi sadzīvo, uzskatīdams, ka trauma ir tikai citam.
Man visa ir visvairāk - arī traumu, netraumu. Visvairāk iespēju redzēt, neredzēt,