Diena un nakts nolīgota. Līgo, līgo. Kā viss šajā dzīvē. Bija arī papardes zieds.
Man tā koplīgošana ar dziesmām vairāk pagāja pie televizora. Klausoties. Skatīties izvairījos. Runāja, ka noslēguma koncertā paredzēts izdziedāt gaismu. Izdziedāt var sarežģītu skaņdarbu, bet gaismu izdziedot, tā var vienkārši pazust. Gaisma gan saglabājās. Cerams, ka tā gaisma, kas palika, kļuva spožāka un dos spēku tiem, kas nedziedāja.
Lielāks prieks man bija ne jau par skaisto un vareno kopdziedāšanu un varenām vecām gaismas pilīm, bet par tiem jaunajiem, kuri pēc oficiālā koncerta turpināja dziedāt. Kaut tikai tā bez koriem, tik un tā viņi spēja labi un skaļi dziedāt.
Mīļakais diriģents? Nav. Nevienu negribētu par mīļāko, cits par vecu, cits par resnu, cits par daudz plātās. Vienīgais, kas viņiem visiem - spēks. Spēks vadīt un izturēt. Kaut brīdi, bet izturēt.
Nākamais koplīgošanas brīdis pēc četriem gadiem? Šis nebūs rosinājis kopā līgot ātrāk?