Maršruta taksometrs pilns ar pasažieriem, visi klusē un savā nodabā kaut ko domā.

Pieturā atbrīvojas vieta uzreiz aiz vadītāja un tajā apsēžas jauna sieviete, apmēram 22—23 gadus veca ar savu 4 gadus veco meitiņu. Viņa sēž ar muguru braukšanas virzienā, ar seju pret visiem pārējiem pasažieriem. Tikko maršruta taksometrs izkustās, mazā meitenīte sāk činkstēt: “Mammu, nu nopērc man bārbiju.. Lūdzu, nopērc...” Pie tam, dara to neatlaidīgi un visdažādākajās tonalitātēs. Visiem pasažieriem šī īdēšana jau krietni bija līdz brošai, kad beidzot māmiņa neiztur un asā tonī atcērt: “Nu priekš kam tev bārbija? Tev mājās jau ir trīs bārbijas!”

Šajā brīdī meitenītes stratēģija mainījās. Viņa sapūtās un apklusa. Vēl pēc pāris pieturām dusmīgā balsī ierunājās: “Ja tu nenopirksi man bārbiju, es par tevi kaut ko pastāstīšu vecmāmiņai!”
Māmiņa: "Nu ko tad tu tādu viņai par mani pastāstīsi?"
Meita: "Pastāstīšu, pastāstīšu. Es kaut ko redzēju."

Visi pasažieri saausījās un ar aizturētu elpu sekoja, kas notiks tālāk.

Māmiņa: "Nu un ko tad tu redzēji?"
Meita: "Es redzēju, kā tu vakar tētim bučoji pincīti!"

Maršruta taksometru pāršalca smieklu vētra, sieviete apturēja taksometru, piesarkusi paķēra meitu padusē un izleca ārā no busiņa.

Domājiet ar to viss beidzās? Ne tuvu! Viņas vietā iekāpa vīrietis ar savu apmēram 8 gadus veco dēlu. Visi pasažieri turpināja mocīties smieklu konvulsijās, vīrietis, protams, neko nesaprata un tikai dumji smaidīja.

Pēkšņi dēls ierunājas: “Tēti, nu nopērc man zaldātiņus..”

Taksometra pasažieri ierēcās ar divtik lielu jaudu, šoferim bija jāaptur taksometrs, jo viņš no smiekliem nevarēja pabraukt.
Kad šoferis bija atguvis elpu un varēja jau parunāt, viņš pagrieza pret salonu savu piesarkušo seju un ar smieklu asarām acīs paziņoja: “Vecīt, tu labāk viņam nopērc tos zaldātiņus – tici man, tā būs labāk!”

Vīrietis ar dēlēnu brauca vēl pāris pieturas, visi pasažieri locījās smieklos, bet viņš skatījās uz pārējiem ar dziļu neizpratni acīs.