Un uzreiz „vērsim pie ragiem”.
///Valstī ar demokrātisku pārvaldes iekārtu,  valsts iestādes cītīgi strādā, lai neviena problēma netiktu atrisināta///.
Šāds, lūk, apgalvojums. Bet kāpēc tāds?  
Varbūt tomēr pieturēties pie vispārpieņemtā viedokļa, ka valsts iestādēs strādā slinķi un muļķi, un tieši tas neļauj darbu paveikt labi? Bet, ja  pavērojam kādas atlases un konkursi tiek rīkoti. Kādas intrigas tiek vērptas. Cik gan spēcīga ir konkurence lai iegūtu kārotos amatus valsts iestādēs.
Kāds droši vien teiks, ka vienīgi iespēja gūt labumus no koruptīviem darījumiem rada šo sīvo konkurenci. Daudzos gadījumos tā arī ir, taču, lai iegūtu šo „naudīgo” amatu, „izgrozītu” labumu iegūšanas shēmas un vēl palikt nesodītam ir vajadzīga krietna apķērība un darbs. Pie tam, tas jāizdara tā, lai nekādā gadījumā netiktu apdraudēta „no augšas” noteiktā polītiskā virzība. Varbūt tikai kādos retos gadījumos kāds „neaptēstais” kādu īpašu nopelnu dēļ ieņem kādu amatu, bet tie tiešām varētu būt atsevišķi gadījumi. Un arī šajos gadījumos būs kāds, kas viņa vietā lems un rīkos.
Tātad muļķību un slinkumu no valsts iestāžu slikto darba rezultātu iemeslu saraksta svītrojam laukā.
Kas tad? Varbūt tā ir objektīvā reālitāte? Tā, par kuŗu runā daudzi, tā sauktie reālpolītiķi? Parsti šādi reālpolītiķi un viņiem vienmēr iztapt gribošas amatpersonas (karjēristi) apelē pie esošajiem likumiem, noteikumiem, strptautiskajām saistībām, utt. Taču tieši viņu pašu rokās ir mainīt šos noteikumus, likumus, jā, un pat iesaistīšanos vai neiesaistīšanos dažādās starptautiskās organizācijās, kas uzliek mums dažādas saistības un traucē pilnvērtīgi strādāt, dzīvot un pašiem pieņemt turpmākos lēmumus.
Tātad arī, tā sauktā objektīvā reālitāte nebūs īstais iemesls.
Nu, kāds būs nākošais minējums?
Manuprāt, citu starpā, viens ļoti būtisks iemesls sliktiem valsts iestāžu darba rezultātiem ir tas, ka to darbinieki nedomā par atbildību pret savu tautu, par pilsoņa pienākumiem, par valsts pastāvēšanas mērķi un uzdevumiem. Priekš viņiem tā ir tikai darba vieta kuŗā saņemt algu un cīnīties par savu karjēru. Ja kas neizdodas – var mēģināt citur...
Tad vēl viens no galvenajiem iemesliem ir jau nedaudz pieminētais cilvēku karjērisms.  Un te nu atkal kāds iebildīs ka karjērisms nemaz nav slikta cilvēku īpašība, ka tieši pretēji. Ka cilvēks tiekdamies pēc  lielāka atlagojuma, pēc atzinības, pēc pašapliecināšanās, strādā uzcītīgāk un labāk, lai tik sasniegtu kāroto. Attiecīgi pieaugot arī darba rezultāti. Nu, sastrādāto dokumentu apjomi jau pieaug gan, bet rezultāts tomēr ir kas cits...
Iedomāsimies kas notiktu ar kādu iestādi, kas kādā jaukā dienā būtu atrisinājusi visas tai atrisināšanai iedalītās problēmas. Visas. Nu, piemēram, iekšlietu ministrija būtu likvidējusi noziedzību. Pavisam. Noziedzības vairs nav. Ko nu? Visa milzīgā iekšlietu ierēdniecība, policija un viss kas veidojies ap to, kļūst nevajadzīga. Amatpersonas un ierēdņi zaudē darbu. Nodarbošanos varētu atrast arī citu, bet zaudētas tiek karjēras iespējas. Jā, un arī iespējas pelnīt no koruptīviem darījumiem tiek zaudētas.
Vēl kādu piemēru? Nu, piemēram, Nodarbinātības aģentūra būtu likvidējusi bezdarbu. Visi pilsoņi būtu atraduši savām spējām un prasmēm atbilstošu nodarbošanos, bet mierīgas dzīves vietā tie, zaudējuši bailes par rītdienu, par sabojātām attiecībām ar darba devēju, par iztikas līdzekļiem pēc varas iestāžu represiju izciešanas,  sāktu izvirzīt dažādus varai nepieņemamus polītiskus mērķus...
Un ne tikai tas. Varas piramīdā virs šīs iestādes esošā struktūra arī zaudē savu ietekmi polītiskajā konkurencē. Tātad arī tā rūpējas par to, lai esošās problēmas netiktu atrisinātas un ja nepieciešams – radītas pat jaunas - lai būtu iespējams izveidot iespējami lielāku atbalstu savā pakājē. Pēc iespējas lielāku administratīvo aparātu, kas tai palīdz saglabāt savu ietekmi pat tajā gadījumā, ja kādas struktūras vadību pārņem tās polītiskie konkurenti. Kaut kādā mērā to var salīdzināt ar Trojas zirgu.
Lai gūtu atbalstu šī administratīvā aparāta izveidošanai, palielināšanai un uzturēšanai, ir jārūpējas par to, lai problēmas attiecīgajā nozarē neizsīktu. Un ar to arī nodarbojas valsts iestādes.
Protams, cilvēks, kuŗš mēchaniski pilda tam uzliktos pienākumus, teiksim, no divām tabulām veido trešo, viņš nemaz nedomā par kādiem tur problēmu risinājumiem. Tas taču neietilpst viņa darba pienākumos. Kāpēc lai viņš par to domātu? Iniciatīva? Nu pamēģiniet gan. Ja strādājat valsts iestādē – noteikti pamēģiniet izrādīt iniciatīvu. Vēlu veiksmi. Un es nerunāju pa tukšo. Savulaik esmu piedalījies ne vienā vien kādas iestādes darba grupas (vai kā nu to sauca) sanāksmē. Pāris gadu gaŗumā. Grupa sanāk kopā, papļāpā, nolemj „nepeldēt pret straumi” vai savākt papildus informāciju un priekšlikumus. Kāds to arī izdara, bet līdz nākošajai reizei ir cita problēma daudz svarīgāka, un iepriekšējā tiek „nolikta plauktā”. Parasti uz palikšanu. Jo vēl pēc mēneša ir vēl divas problēmas... ... ...
Šeit mēs neapskatīsim faktu, ka varas pirmaīdā konkurējošās varas struktūras ir „zem vienas spices”. Ka varu daudz neuztrauc  mazāki  vai lielāki koruptīvi darījumi, jo vara jau no tā necieš. Un arī par to kāpēc tas ir tā. Tā ir cita tēma...  
Secinājums: valsts iestāžu „sliktie darba rezultāti” ir „skaldi un valdi” sabiedrības pārvaldes metodes sastāvdaļa.
Ar šo rakstu es nebūt nepretendēju uz to, ka būšu pateicis ko sevišķi jaunu vai nedzirdētu, ka būšu atklājis visu nelaimju cēloni.